Bet vispār es nesaprotu, kas ir tajās bailēs zvanīt, nu, kur ir āķis. Man reizēm ir grūti saņemties piezvanīt pat draugiem. It kā taču tam vajadzētu būt saistītam ar mūžigo sajūtu, ka cilvēki mani ienīust, un es viņus traucēju. Tā ir kļuvusi daudzkārt mazāka (arī, kad man uzmācas tādas bailes, es paļaujos uz to, ka viņi man taču pateiktu, ja nu gadījumā tā tiešām būtu). Bet tāpat nav kļuvis īpaši vieglāk. Mazliet vieglāk ir kļuvis rakstīt. Es daudz retāk iztēlojos, ka cilvēki lasa manas vēstules un kļūst ārprātīgi dusmīgi vai arī smejas par mani.