Previous | Mem | Next
 
pelnufeja
pelnufeja
13 November 2013 @ 09:17 pm
 
Jocīgi, ka es vienmēr esmu domājusi, ka citi cilvēki ir mazāk vientuļi, nekā es. Vienmēr ir licies, ka, ja viņi zinātu, tad nespētu tā vienkārši dzīvot un izskatīties, ka viss ir ok. Kāds stulbs egocentrisms un naivums. Man reizēm vispār ir ļoti kauns par to, cik maz es esmu spējusi domāt par citiem. Varbūt citi cilvēki vientulību vienkārši spēj dīlot labāk, nekā es. Vai arī slēpt. Nez, vai to iemācās ar laiku?
 
2 comments | Leave a comment
 
( Post a new comment )
[info]mirdzums on November 13th, 2013 - 09:41 pm
Es pieļauju, ka tu neslēp, vet vuspār nav īpaši redzams.
Tu piemini vietas, kur esi bijusi, piemini, kur dosies. Tiecies ar draugiem. To vientulību nemaz nevar uzreiz sazīmēt.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja: zilonēns[info]pelnufeja on November 13th, 2013 - 11:14 pm
Tas arī vairs nav tik visaptveroši dramatiski kā agrāk. Tikai dažkārt uzgāžas virsū.
Bet vispār man liekas, ka vientulības sajūta reti ir tieši saistīta ar ārpusi, citiem cilvēkiem, notikumiem, to trūkumu utt, tā tikai liekas. Tas ir kaut kas tevī pašā. Principā es domāju, ka vientulība ir komunikācijas trūkums, bet saknē tas drīzāk ir komunikācijas trūkums pašam ar sevi, kas tiek maldīgi noturēts par komunikācijas trūkumu ar citiem, un tāpēc arī nav iespējams komunicēt ar citiem. (vareni sapinos, bet es tiešām kaut kā tā domāju.)
(Reply) (Parent) (Link)