Šodien frizētavā atcerējos, ka reiz pārstāju iet pie kādas frizieres, kaut arī man patika tas, ko viņa darīja ar maniem matiem, tāpēc, ka viņa pārāk daudz runāja. Es tādās situācijās jūtos ļoti neērti, man nebūtu nekādu iebildumu visu to laiku sēdēt un kaut ko domāt, pilnīgi sveši cilvēki man klusuma dēļ parasti neliek justies neveikli. Sākumā viņa mēģināja sarunās iesaistīt arī mani, bet es laikam nebiju pārāk atsaucīga, tāpēc viņa stāstīja visādas lietas par sevi. Es pie viņas biju vairākas reizes, tāpēc uzzināju diezgan daudz. Tagad gan man palikušas atmiņā tikai dažas lietas, piemēram, tas, ka viņai kaut kad bija aplūdis dzīvoklis un sabojājušās tapetes, par ko viņa ļoti bēdājās, ka zīlniece bija viņai pateikusi, ka viņas meitas vīrs krāpj to meitu, un tā bija izrādījusies patiesība, vēl viņa teica, ka man vajadzētu atmest smēķēsanu, tas man jau likās pavisam nepiemēroti, vēl, kad pateicu, ka studēju filozofiju (es tolaik studijas pavisam nesen biju pametusi, bet aiz inerces cilvēkiem atbildēju, ka joprojām studēju, kad sākās small talki un iztaujāšanas), viņa teica, ka tas gan esot dīvaini. Vispār jau viņa bija diezgan jauka, tikai to runāšanu es nespēju izturēt.
Man ļoti nepatīk frizētavas, es vienmēr tur jūtos neglīta.
Vēl frizētavā šodien bija sieviete, kura man šķita ļoti skaista, gan līdz brīdim, kad viņai matos satina folliju un viņa sāka lasīt žurnālu, tad viņas seja vairs nebija redzama, katrā ziņā neuzkrītoši to vērot vairs nebija iespējams. Es reizēm bēdājos, ka nevaru visām tām sievietēm, kuras man liekas skaistas, un bieži jau tā negadās, iet klāt un to pateikt, nē, nu, it kā jau tas nav nekas tik briesmīgi nepieklājīgs, bet es vispār neko nevaru nevienam pateikt, un par šo man vienmēr liekas, ka tad viss būs skaidrs, kaut arī tas jau nav baigi aizdomīgi, it kā.