Tiešām, šitāda huiņa sāk nākt prātā no tā, ka ir pārāk daudz brīva laika. Es tikko sāku apcerēt to, vai es sevi jebkad sākšu uztvert kā pieaugušu cilvēku. Un es te nedomāju to, ka to, vai mēs esam pieauguši vai nē, nosaka rīcības, spēja pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, un tam laikam ar gadiem nav daudz saistības. Es domāju to sajūtu, ka tad, kad tu esi mazs, tu skaidri jūti atšķirību starp sevi un pieaugušajiem, un es domāju, vai no tā bērna skatupinkta es jebkad nonākšu sajūtā “tagad es esmu tas pieaugušais”. Kad tu esi mazs, tad taču liekas, ka pieaugušie ir pavisam citādi cilvēki, nekā tu, dažkārt, ka daudz saprātīgāki nekā tu, citkārt, ka dumjāki, bet citādi, tu skaidri jūti, ka, lai būtu par pieaugušo, ir jājūtas kaut kā pavisam atšķirīgi, it kā ir jābūt kādam citam. Un es nejūtos esam tas kāds cits. Un tam tiešām nav nekāda sakara ar lietām, kas it kā pierāda vai noliedz, ka tu esi izaudzis liels, nu, tur varēt tikt galā ar savu dzīvi un tamlīdzīgi, brīžos, kad es to varu, man ir sajūta, ka, ja man viskautkas nebūtu traucējis, es to mierīgi būtu varējusi arī pirms pieciem gadiem, es pat domāju, ka skaidrības par to, ko es gribu, un rīcībspējas man tolaik bija daudz vairāk, nekā šobrīd. Un visādas lietas mainās, un es it kā kļūstu par citu cilvēku, es izaugu, un tas ir skaidri jūtams. Bet es tāpat jūtos esam tas pats bērns. Un savus draugus es nespēju izjust kā pieaugušos, jo es taču viņus sākotnēji neesmu pazinusi kā tādus. Un tāpat man joprojām ir cilvēki, uz kuriem es skatos, un domāju, ka tie gan ir pieaugušie, bieži vien tādi, kuri manā skatījumā neko daudz vairāk par bērnu nav sapratuši. Un es nesaprotu, kas viņus manā skatījumā padara par pieaugušajiem. Man gribas saprst, vai cilvēks kādā brīdī nonāk līdz skaidrai apjausmai “tagad es esmu tas cits cilvēks – pieaugušais”.