Katrā cilvēkā ir bērns, tas nekur nepazūd, tikai varbūt ar gadiem kļūst apslēptāks. Apziņu, ka esmu pieaugušais, man deva saskarsme ar bērniem, tad uzpeldēja tās sajūtas no mazotnes, kad nevarēju saprast, piemēram, kāpēc kāds teikums no manas bērna mutes viņiem šķiet ļoti smieklīgs, bet kāds cits atkal ne - jo toreiz nezināju tos "pieaugušo kontekstus", kurus tagad apzinos un līdz ar to nāca atskārta, ka nu jau dzīvoju "pieaugušo pasaulē" un vairs neesmu gluži bērns.