Nekad man nav paticis smēķēt telpās, tagad ņemu Tīnas sen, sen no Slovākijas atvesto pelnu trauku, kur parasti glabāju auskarus, un sēžu uz palodzes. Pēdējā laikā es vakaros un naktīs ļoti ilgi tā sēžu. No mājas ir jāatvadās, es tāpat kā tad, kad tikko te bijām ievākušās, dzirdu, kā tā ar mani runā, vārdus nekad nevar skaidri saklausīt. Varbūt tas drīzāk ir tāds klusums, kāds mēdz būt starp cilvēkiem, kad neko teikt vēl vai vairs nav svarīgi, var vienkārši būt viens otram. Iedomājos, ka šogad esmu aizmirsusi gaidīt ceriņus, un tagad tie te vienkārši zied, vasara ir uzkritusi kā slimība. Visas svarīgās lietas pie manis vienmēr atnāk tad, kad es tām vairs neticu, kad vairs negaidu. pelni klājas pāri okeānam, varbūt tā ir jūra, es nezinu.