Tuvojas dedlaini, tāpēc man nav ne laika, ne spēka par kaut ko atsevišķi padziļināti reflektēt. Bet par dažām lietām, dzerot aveņu sidru, varētu uzrakstīt.

Tādi kursi kā attītīstības socioloģija pagājušajā semestrī un kurss par Ziemeļkoreju šajā semestrī līdzīgā kārtā kā nesen rakstīju par dažām privātām pieredzēm, padara mani par skumjāku cilvēku tajā fundamentālo skumju līmenī, no kura nav atpakaļceļa. Jo es saprotu, ka pasaule nav tāda kā izskatās. Pasaule ir ļoti skumja, un nedroša, un tajā ir briesmas, kas maskējas par labiem nodomiem.
Bet personiskā līmenī šīs skumjas samazina iespējas vilties un parāda, ka man ar cilvēkiem ir vairāk kopīga, nekā es gribētu domāt. Es apzinos, ka šis apgalvojums ir problemātisks savā būtībā. Bet manas attiecības ar cilvēkiem arī tādas ir.
Kā šajā skumjajā pasaulē justies kaut cik droši? Rādās, ka atbilde varētu būt kodolieroči. Ja es zinātu, kā, I would probably start to make some myself.

Vēl es domāju par dzīvošanu jaunā valstī un to, ka es vienmēr esmu bijusi diezgan droša, ka you can't run away from what's inside, no matter where you go. Dēmoni izlien no koferiem un dodas izpētīt ielas, vēl pirms tevis, dodas izdomāt, kā jaunajos apstākļos tevi konfrontēt, parādīt, ka mēs tepat vien esam. Tā ir. So, I make room for them. I know, there are monsters under my bed. And I am not running.
Bet es varu atklāt un ieraudzīt sevi jaunos veidos, ko citādi nekad nebūtu varējusi, jo man nebūtu iespējas.
Un viena lieta, ko man gribas atzīmēt un atcerēties, ka tā ir bijis, es nejūtos powerless.
Un tam, man šķiet, ir diezgan liela saistība ar to, kā mans prāts mijiedarbojas ar dažādiem apstākļiem un vidi.

Man briesmīgi pietrūkst draugu. Pārsteizošā kārtā stipri pietrūkst skatuves.
Bet ļoti daudz kā man nepietrūkst vispār nemaz.