Absolūts un vispatverošs miers. It kā pasaule nemanāmi slīdētu man cauri - balsis aiz loga, nakts smarža, tā sajūta, par kuru nav iespējams īsti izšķirt - tas ir liels prieks vai skumjas, telpas, kurās viss ir savandīts un un skaists - gluži kā manā eksistencē kopumā. Un es nezinu, kā lietas būs tālāk: nezinu, kas notiks ar studiju lietām, ar naudu, ar dažādiem praktiskās un iekšējās dzīves plāniem. Un kaut kas dažu lietu neskaidrībā un citu pilnīgajā pabeigtībā un galīgumā man sāp. Bet es zinu, ka viss ir pareizi. Šo sajūtu diezgan precīzi izsaka citāts no manas mīļākās Night Vale sērijas "And they both take the hand of the person they love, and Amber smiles at Wilson, and Wilson smiles at Amber, and everyone smiles at everyone and at everything, and no one is OK, exactly, but we’re outside and we’re smiling. And that is a kind of perfection of its own." Es zinu, ka ar mani un manu dzīvi viss ir kārtībā - tieši tāpēc, ka viss nekad nav un nebūs kārtībā. Bet es varu būt visu šo lietu un domu pašā viducī, pašā centrā. Un zināt, ka būs labi vienkārši aizmigt tumsā pie atvērta loga.

Chumash Indian woman, isolated from her mother and father as a very young child, who first found the sacred in a tree. Asked who raised her, she responded: You really want to know who raised me? It was a peppertree with a short trunk. . . . It had a great nest inside that was like a womb. . . . You could sit in that womblike space and look out at the world without the world seeing you. . . . I felt safe and loved and protected in that tree. It was my link with God/creation—with what was stable and real . . . that tree was a sacred presence in my life, and it taught me more about God and love than I ever learned in all the years I went to Sunday school.

(Kenneth I. Pargament "Spiritually Integrated Psychotherapy: Understanding and Addressing the Sacred")

Vēl es domāju par kļūdīšanos. Par to, ka lietas reizēm noiet greizi, nevis tāpēc, ka apstākļi ir tādi, kādi tie ir, vai vismaz ne tikai tāpēc, bet gan tāpēc, ka mēs rīkojamies "nepareizi". Un to ir tik grūti laikus pamanīt un saprast, un spēt kādā brīdī sev godīgi pateikt, bez visas tās spurošanās, ka es tā rīkojos, jo apstākļi bija tādi, bet jā - es kļūdījos, es neizdarīju "labāko" iespējamo izvēli. Un sadzīvot ar šo domu bez visām "bet, jo...blablā" atrunām.
Tas ir tik, tik grūti. Un tik vareni, kad tas tomēr izdodas. Jo tad var spert solīti tālāk. Ne vienmēr (jo man liekas ļoti svarīgi neieslīgt arī otrā galējībā, un necelt visu pasaules smagumu uz saviem pleciem, arī citi kļūdās, un apstākļi mēdz būt ļoti traucējoši saprātīgi rīkoties), tomēr, man liekas, ka lielā mērā tas ietiepīgais "es tā darīju, jo..." ir mēģinājums izvairīties no sevis vainošanas, jo ir kaut kāda neapzināta sajūta, ka, atzīstot savas kļūdas, tas būs vienīgais, kas atliks. Vismaz man noteikti bieži tā ir. Jo es tādos brīžos pat nespēju uzklausīt "bet vai tev nav ienācis prātā, ka..", jo man liekas, ka cilvēki to man saka tīšam, ar nolūku likt justies vēl sliktāk. Un vispār ir kaut kāda pusapzināta iekšēja jušana, ka atzīt, ka tu pats esi vainīgs pie kaut kādām lietām, nozīmētu, ka kaut kas ir neatgriezeniski sabojāts un sapostīts, jo tad pat nepaliek iespēja paslēpt visas pārējās jūtas aiz dusmām pret kādu "citu", kurš noteikti patiesībā ir vainīgs. Un būtībā tas taču ir dīvaini un iracionāli, jo pieredze rāda, ka nekas neiemāca lietas tik efektīvi kā personiskās kļūdas.