Vēl es domāju par kļūdīšanos. Par to, ka lietas reizēm noiet greizi, nevis tāpēc, ka apstākļi ir tādi, kādi tie ir, vai vismaz ne tikai tāpēc, bet gan tāpēc, ka mēs rīkojamies "nepareizi". Un to ir tik grūti laikus pamanīt un saprast, un spēt kādā brīdī sev godīgi pateikt, bez visas tās spurošanās, ka es tā rīkojos, jo apstākļi bija tādi, bet jā - es kļūdījos, es neizdarīju "labāko" iespējamo izvēli. Un sadzīvot ar šo domu bez visām "bet, jo...blablā" atrunām.
Tas ir tik, tik grūti. Un tik vareni, kad tas tomēr izdodas. Jo tad var spert solīti tālāk. Ne vienmēr (jo man liekas ļoti svarīgi neieslīgt arī otrā galējībā, un necelt visu pasaules smagumu uz saviem pleciem, arī citi kļūdās, un apstākļi mēdz būt ļoti traucējoši saprātīgi rīkoties), tomēr, man liekas, ka lielā mērā tas ietiepīgais "es tā darīju, jo..." ir mēģinājums izvairīties no sevis vainošanas, jo ir kaut kāda neapzināta sajūta, ka, atzīstot savas kļūdas, tas būs vienīgais, kas atliks. Vismaz man noteikti bieži tā ir. Jo es tādos brīžos pat nespēju uzklausīt "bet vai tev nav ienācis prātā, ka..", jo man liekas, ka cilvēki to man saka tīšam, ar nolūku likt justies vēl sliktāk. Un vispār ir kaut kāda pusapzināta iekšēja jušana, ka atzīt, ka tu pats esi vainīgs pie kaut kādām lietām, nozīmētu, ka kaut kas ir neatgriezeniski sabojāts un sapostīts, jo tad pat nepaliek iespēja paslēpt visas pārējās jūtas aiz dusmām pret kādu "citu", kurš noteikti patiesībā ir vainīgs. Un būtībā tas taču ir dīvaini un iracionāli, jo pieredze rāda, ka nekas neiemāca lietas tik efektīvi kā personiskās kļūdas.