Tiešām - kā es tagad pārlasīšu vienu no savām mīļākajām grāmatām ever "slimība uz nāvi", ja slimība, kas nav uz nāvi, man ir atņēmusi spēju lasīt papīra grāmatas?

(es domāju, ka šāda varena asprātība arī varētu būt veiksmīgs dienas noslēgums.)

Ļoti foršs video par to, ka ir svarīgi bērniem mācīt, ka viņu jūtas un vēlēšanās ir būtiskas. Paldies echoes .

https://www.youtube.com/watch?v=FDSu2tyxmKE

Totāli bēdīgi, ka suņiem nav intelekta (nu, vismaz gluži tik attīstīta kā cilvēkiem) - tad varētu sekot, nevis kinoloģes padomiem, bet gan savas mātes (kā viņa mani audzināja bērnībā), un tā arī pateikt "tu vēlreiz šitā izdarīsi, un es nomiršu, un tad tu būsi pilnīgi viens pats visā pasaulē". Negribu aprunāt potenciālās sekas, bet relevanti ļoti iedarbīga metode.
Un sunim jau arī nav jāveido ciešs kontakts ar vēl kādu bez saimnieka, tā kā gan jau viņam tas nebūtu tik postoši, jo viss varētu strādāt pēc shēmas „tu labi uzvedies, un es nemirstu”, viss taču būtu lieliski.

Bet īstenībā, tikko iedomājos, cik briesmīgi ir, ja vecāks tiešām nejauši nomirst, piemēram, autoavārijā – sīkais taču varbūt tiešām svēti tic, ka tā ir viņa vaina.

Cik žēl, ka vienmēr, kad eju garām kapiem un iedomājos, ka būtu forši tur pastaigāties, es esmu ar suni. Viena pati jau es principā nemēdzu iet garām kapiem nekad, jo viena pati eju tikai uz veikalu, uz fakultāti vai kādu satikt. Bet jā - kopumā es nesaprotu, kāpēc kapos nevarētu iet ar suņiem (es taču viņu vaļā laist negrasos un pa kapiem bradāties arī neļautu), tikpat stulbi kā, nez, aizliegt kapos pīpēt vai lasīt grāmatu. Kapi tak ne ar ko īpaši neatšķiras no parka.