Par spīti vienam diezgan baisam starpgadījumam šīs bija brīnišķīgas dienas ar sarunām, klātbūtni, zupas vārīšanu, alias spēlēšanu, koncertu un visu ko citu ļoti jauku. Jūtos atpūtusies, iedvesmota un priecīga.

Turpmāk, ja vakarā, tad vienmēr braukšu ar autobusu pusdeviņos, jo nu trīs stundas un piecpadsmit minūtes, ieskaitot to, ka es nekāpju ārā autenē, bet braucu cauri visai pilsētai, gandrīz līdz pašai pēdējai pieturai, ir vareni. Es biju mājās pat ātrāk, nekā dažkārt ar autobusu, ar kuru braucu parasti un kura atiešanas laiks ir 50 min. ātrāk, un šis nestāv Saldū, bet Skrundā vispār nebrauc, kas ir tik forši, jo man šausmīgi riebjas tā apstāšanās, tas izjauc visu domu un mūzikas ritmu. Turklāt vēlajos transportos, liekas, ir mazāk cilvēku.

O, kaut kas notika ar kontaktiem, monitors izslēdzās, nesapratu, ko lai dara, tāpēc sāku spaidīt visas pogas, kas tam ir, kā rezultātā visas ikonas tagad ir kļuvušas vēl lielākas, nekā bija, kas ir brīnišķīgi, es nemaz nezināju, ka tā var, nez, tikai, vai mammai netraucēs, šis tomēr nav mans dators.

Vienīgā patiesi bēdīgā lieta saistībā ar to koncertu, izņemot vēl, protams, faktu, ka es nejutos tā, ka varētu vilkt nost zābakus un likt kājas uz sola (bet nu labi, varbūt tomēr tas apliecina, ka man tomēr vēl ir kaut kādas izpratnes par to, kā kurā situācijā uzvesties ir ok un kā nav, drumslas), bija, ka tas notika Krusta baznīcā, kas ir maan baznīca, un es tur nebiju bijusi šausmīgi sen, man šķiet, kopš pavasara, un man būtu bijis diezgan daudz iespēju pa šo laiku aiziet, un tāpēc kļuva kaut kā ļoti bēdīgi un arī kauns. Un tajā pašā laikā arī kaut kāda tāda jocīga sajūta, ka šis varbūt nemaz nav par reālu slinkumu un nevarēšanu saņemties, bet drīzāk par to, ka manī atkal ir izaugusi milzīga pretestība pret kristietību kopumā, tagad liekas, ka apstiprinās visas manas šaubas un bažas par to, vai es jebkad spēšu pieņemt visus tos "noteikumus" un "mēs zinām, kā tev ir jādzīvo", bet visvairāk jau visu to nespēju tolerēt citādo. Man vienmēr ir licies, ka kristietība galīgi nav mana reliģija, vienkārši man gribējās (kārtējo reizi) kaut kam būt piederīgai, kaut kādu reliģiju, ko bez īpašām grūtībām varētu praktizēt, un kaut kas jau visā tajā skaidrībā un gatavajās atbildēs ir arī ļoti mierinoši. Nez, vai es, šādi domājot, vispār drīkstu sevi mierināt un iedrošīnāt ar psalmu vārdiem un tamlīdzīgi paņemt sev derīgo. Bet jā - es kopumā nejūtos tā, ka es būtu attālinājusies no Dieva vai zaudējusi saikni ar dievušķo (to es sevī esmu jutusi arī pirms savas kristietības ēras), un es arī, sarunājoties ar Dievu, nekad nevēršos tieši pie kristiešu Dieva, jo es nekad tam tā īsti neesmu ticējsui, nezinu, tas ir sarežģīti. No vienas puses es totāli neticu tam, ka pastāv kaut kāda vēl cita elle bez šīs un ka Dievs varētu gribēt, lai cilvēki cepinās uz iesmiem, un vispār, ka Dievs baigi iejaucas cilvēku dzīvēs, es ticu tam, ka cilvēkam ir dota brīvība augt un tikt galā ar savu eksistenci pašam, vispār mana visdziļākā pārliecība ir, ka jekurš to paveic, neatkarīgi no tā, cik daudz sāpju un laika (dzīvju) tas paņem, tajā pašā laikā reizēm gribas vērsties pie Dieva kā pie augstākas varas, kas tomēr var kaut ko mainīt, un reizēm taču gandrīz patiešām izskatās, ka Dievs tomēr ir iejaucies, nu, vismaz mana dzīve tāda ir, bet varbūt tā iejaukšanās tāpat ir paša rīcību un izvēļu summa, sazin, un varbūt arī brīnumi, kas neapšaubāmi notiek, ir daudz racionālākas dabas, nekā mums šķiet, tieši ar savu iracionalitāti un neizskaidrojamību, varbūt pasaule nemaz kopumā nav tik ļoti racionalitātē balstīta, kā ir pieņemts domāt. Ai, sazin, vispār, kas tā par slimīgu nepieciešamību - varēt pateikt, kādai reliģijai es piederu?

Bet jā - tehnoloģijas toč šajā aspektā ir kaut kas brīnišķīgs, man atliek vienīgi mācīties. Un šis video apliecina, ka tas, ka veci cilvēki nevar apgūt tehnoloģijas, ir muļķības, lielā mērā tomēr viss ir par vēlēšanos dzīvot un, protams, iespējām, vidi utt. Ja es kādreiz pati jutīšos tā, ka es varu baigi pārliecināti stāstīt cilvēkiem par to, ka es lieliski dīloju savu dzīvi ar visu visually impairment, es arī gribētu to darīt (labi, man lietu stāstīšana galīgi nepadodas, es varētu par to rakstīt, piemēram), jo nu ok, viena lieta, ka Latvija vienkārši ir nabadzīga valsts, kam trūkst finanšu, lai visādas lietas organizētu, bet, manuprāt, ļoti trūkst arī vienkārši visādas viegli pieejamas informācijas par visu šo un vispār iespējas sameklēt internetā kaut kādu iedrošinošu tekstu par to, ka dzīve tagad nebeidzas, un cilvēks joprojām var dzīvot pilnīgi normāli ar reāliem piemēriem, ka cilvēki tiešām dzīvo pilnīgi normāli (un to es saku no pieredzes, jo tas reāli kādā brīdī raisa paniku), man gandrīz ir tāda kā misijas apziņa, tipa "kaut kas ir jādara, tā nedrīkst būt", bet nu jā - vispirms man pašai ir jāsajūtas gana drošai par visādām lietām, ka es spēju tās atrisināt.

http://www.rnib.org.uk/livingwithsightloss/computersphones/Pages/computers_mobile_phones.aspx

Mēs ar Leldi vakar runājām, ka, ja es izlemtu studēt antropoloģiju, tad es varētu lauka darbā pētīt, kādi varētu būt iespējamie iemesli tam, kāpēc sabiedrība ir sākusi ienīst literatūru un ar to saistītus cilvēkus (protams, es to neformulētu kā "ienīst"), bet jā - tas būtu vareni, jo mani šis jautājums tiešām ārkārtīgi nomoka.

Mēģinu rakstīt, bet man nekas nesanāk. Šovakar es sev īsti nepatīku. Un man ir garlaicīgi, man ļoti reti ir garlaicīgi pēdējā laikā.

Varbūt jāmēģina sevi vienkārši piespiest, piem, izvilkt kafijas automātu (ja tikai es zinātu, no kurienes, bet pieļauju, ka mums joprojām tāds ir), kamēr vārās kafija izvest suni, un tad, kamēr visu izdzeru, pie mūzikas rakstīt (man gan mūzika baigi traucē, tāpat kā citi trokšņi), jo esot taču vienkārši jānotic ģēnijam sevī.