pelnufeja
05 November 2013 @ 12:34 am
 
Jā, es nekad vairs negribētu sajūtu, ka kāds zog manu dzīvi. Es ceru, ka ir iespējams iemācīties to laikus pamanīt, un būt pietiekami drosmīgam, lai ar to cīnītos.
Varbūt, precīzāk būtu – kāds vai kaut kas.
 
 
pelnufeja
05 November 2013 @ 02:04 pm
 
Vakar sēdēju uz balkona, briesmīgi pūta, un pēkšņi es iedomājos, cik labi, ka vairs nav vasara. Pati nobrīnījos. Man taču vienmēr ir tik grūti aukstajos gadalaikos. Bet nezinu, vasaras manā dzīvē vienmēr ir kaut kādas plēsīgas un nejaukas. Laiks, kad viss ir noārdījises līdz skeletam, kad jāpieņem lēmumi. Tālāk var vienkārši dzīvot tajā realitātē, kuru esmu sev izvēlējusies. Līdz nakts vidum skatījos seriālus, ēdu un smējos. Tad pazuda interneta un televīzijas signāls. Lija. Un es gāju gulēt.
 
 
pelnufeja
05 November 2013 @ 03:50 pm
 
Ļoti sajūsminos par to, ka nākošgad stuudēšu. Man kļūst interesanti tikai tad, kad kāda lieta ir īpaši sarežģīta (šis jau bija kādā manā temperamenta aprakstā, laikam holeriķa). Es, protams, neceru, ka man kopunā šausmīgi patiks, bet es arī nemaz negaidu, ka studijas varētu būt kaut kas tāds, kam būtu baigi jāpatīk (tipa, viena no lietām, kas vienkārši ir jādara), un gan jau tur var atrast arī visādus patīkamus aspektus. Katrā ziņā, es sev ticu, jo es esmu diezgan droša, ka tad, kad es kaut ko patiešām apņemos, es to arī spēju realizēt (tas daudzkārt ir pierādījies, gan, diemžēl, bieži tās ir bijušas visādas muļķības). Viena no lietām, kas mani uztrauc visvairāk, ir, ka sākot mācīties, man atkal varētu pazust interese par lietām, kā tas bija skolas laikā. Beigās es pat vairs nelasīju, man vienkārši viss riebās (nu, ok, es nejutos labi kopumā pēdējos skolas gados), bet tāpat. Bet tagad es visu laiku atklāju jaunas un jaunas lietas, kas man patīk, interesē un ko gribas izpētīt, izmēģināt utt. Man ļoti patīk, ka aizrautīgums un dzīvīgums vēršas arī plašumā, nevis tikai paliek kādu pāris atsevišķu tēmu vai jomu robežās, tas liekas kaut kā ļoti veselīgi. Un es ļoti negribētu, ka studijas to nokauj. Bet pamest es arī negrasos. Tb - toreiz man bija skaidrs, ka es pametīšu, es negrasījos studēt, es grasījos aiztīties no mājām, un to es arī veiksmīgi realizēju. Bet tagad es grasos gan. Man liekas, ka tas būs vareni - kaut kas mani cilvēka būtībā, par spīti tās absurdajam traģiskumam, tomēr bezgalīgi valdzina, nu, piemēram, ka tu vari (ja vien nesajūc pātā vai neej bojā ugunsgrēkā) nolemt - es tagad kaut ko darīšu, un to arī darīt, pat ja tas ir grūti. Tas ir apbrīnojami. Dzīvot tomēr ir diezgan aizraujoši.
 
 
pelnufeja
05 November 2013 @ 04:12 pm
 
Bet, ja es tā padomāju, tad sanāk, ka skola diezgan tiešā veidā nokāva manu aizraušanos un ticību lietām - lielākā daļa no visa tā sviesta, ko tur mācīja, mani tiešām neinteresēja, un es to arī īpaši neslēpu, bet laiku pa laikam gadījās lietas - mājasdarbi, uzdevumi, utml, kas mani patiešām sajūsmināja, un es tos arī veicu ar lielu atbildīgumu, prieku un precizitāti – tad pat viss bija izdarīts parasti ne tikai laikā, bet pāris dienas iepriekš, un tas nemaz nebja slikti, spriežot gan pēc vērtējumiem un komentāriem, gan tā, kā man pašai likās. Tikai bija tāds kā pārsteigums - tipa, kāpēc tu ar šito tā nopūlies, lietas taču nav jāuztver tik nopietni. Es tieši skolā iemācījos, ka eviens no tevis negaida, lai tu kaut kam īpaši ticētu un kaut ko īpaši gribetu darīt. Kaut kas ir vienkārši jādara. Pēc iespējas normāli, bet ar to arī pietiek.
Man šitāds piegājiens galīgi nav pieņemams. Es spēlējos citādāk. :D