Ļoti sajūsminos par to, ka nākošgad stuudēšu. Man kļūst interesanti tikai tad, kad kāda lieta ir īpaši sarežģīta (šis jau bija kādā manā temperamenta aprakstā, laikam holeriķa). Es, protams, neceru, ka man kopunā šausmīgi patiks, bet es arī nemaz negaidu, ka studijas varētu būt kaut kas tāds, kam būtu baigi jāpatīk (tipa, viena no lietām, kas vienkārši ir jādara), un gan jau tur var atrast arī visādus patīkamus aspektus. Katrā ziņā, es sev ticu, jo es esmu diezgan droša, ka tad, kad es kaut ko patiešām apņemos, es to arī spēju realizēt (tas daudzkārt ir pierādījies, gan, diemžēl, bieži tās ir bijušas visādas muļķības). Viena no lietām, kas mani uztrauc visvairāk, ir, ka sākot mācīties, man atkal varētu pazust interese par lietām, kā tas bija skolas laikā. Beigās es pat vairs nelasīju, man vienkārši viss riebās (nu, ok, es nejutos labi kopumā pēdējos skolas gados), bet tāpat. Bet tagad es visu laiku atklāju jaunas un jaunas lietas, kas man patīk, interesē un ko gribas izpētīt, izmēģināt utt. Man ļoti patīk, ka aizrautīgums un dzīvīgums vēršas arī plašumā, nevis tikai paliek kādu pāris atsevišķu tēmu vai jomu robežās, tas liekas kaut kā ļoti veselīgi. Un es ļoti negribētu, ka studijas to nokauj. Bet pamest es arī negrasos. Tb - toreiz man bija skaidrs, ka es pametīšu, es negrasījos studēt, es grasījos aiztīties no mājām, un to es arī veiksmīgi realizēju. Bet tagad es grasos gan. Man liekas, ka tas būs vareni - kaut kas mani cilvēka būtībā, par spīti tās absurdajam traģiskumam, tomēr bezgalīgi valdzina, nu, piemēram, ka tu vari (ja vien nesajūc pātā vai neej bojā ugunsgrēkā) nolemt - es tagad kaut ko darīšu, un to arī darīt, pat ja tas ir grūti. Tas ir apbrīnojami. Dzīvot tomēr ir diezgan aizraujoši.