Bet, ja es tā padomāju, tad sanāk, ka skola diezgan tiešā veidā nokāva manu aizraušanos un ticību lietām - lielākā daļa no visa tā sviesta, ko tur mācīja, mani tiešām neinteresēja, un es to arī īpaši neslēpu, bet laiku pa laikam gadījās lietas - mājasdarbi, uzdevumi, utml, kas mani patiešām sajūsmināja, un es tos arī veicu ar lielu atbildīgumu, prieku un precizitāti – tad pat viss bija izdarīts parasti ne tikai laikā, bet pāris dienas iepriekš, un tas nemaz nebja slikti, spriežot gan pēc vērtējumiem un komentāriem, gan tā, kā man pašai likās. Tikai bija tāds kā pārsteigums - tipa, kāpēc tu ar šito tā nopūlies, lietas taču nav jāuztver tik nopietni. Es tieši skolā iemācījos, ka eviens no tevis negaida, lai tu kaut kam īpaši ticētu un kaut ko īpaši gribetu darīt. Kaut kas ir vienkārši jādara. Pēc iespējas normāli, bet ar to arī pietiek.
Man šitāds piegājiens galīgi nav pieņemams. Es spēlējos citādāk. :D