Dž. lietus nepatīk. Kad izgājām ārā, lija diezgan stipri, un viņš pielika lielas pūles, lai mēģinātu mani vilkt māju virzienā, bet es biju apbruņojusies ar gumijas zābakiem, siltām drēbēm un mūzku austiņās, un biju gatava kārtīgai pastaigai, tāpēc negrasījos tik vienkārši padoties. Pleijieris gan pusceļā izlādējās. Bet tāpat bija jauki. Kāpu visās peļķēs un šļakstījos, kamēr suns lēca tām pāri. Tagad bikses ir gandrīz līdz ceļiem slapjas un dubļainas. Atcerējos, ka šogad vēl nav gadījies iegulties nevienā lapu kaudzē. nez, vai es vairs paspēšu, kad par to atceros, vienmēr ir slapjš. Kaut es varētu sevi piespiest katru dienu tā staigāt. Tā kā man ir piešķirta brāķīga ķermeņa versija, kā es to dēvēju, man vajadzētu par to vairāk rūpēties. Un suns jau arī nevar dzīvoties visu laiku iekšā. Vajadzētu ne tikai stagāties pa ielām, bet arī biežāk iet pie jūras vai ezera un mēģināt viņu laist vaļā, kaut ar uzpurni, kamēr nav iemācījies, ka nevar skriet virsū un biedēt cilvēkus. Un, kad es eju un daru, man pietiek spēka, bet ir tik grūti saņemties. Kā es no rīta pieceļos un ar kafiju apsēžos pie datora, tā man gribas tur arī palikt. Nesaprotu, kāpēc man tik ļoti negribas kustēties. Un tas nav kā agrāk, ka negribas neko. Es viskautko esmu gatava darīt, tikai, lai varētu sēdēt uz vietas, to darot, tas taču galīgi nav pareizi. Sēne es esmu.

Redzēju kādu no tiem sapņiem, par kuriem atmostoties ir sajūta "cik labi, ka tas bija tikai sapnis". Un savādi - nekādas fiziskas vardarbības, kukaiņu vai garu tajā nebija. Murgi jaunā kvalitātē. Labi, ka pēdējā laikā tādus redzu reti.

Smēķēšanas atmešana ir viena no tām lietām, kur skaidri parādās tas, ka es spēju lietas izprast gandrīz tikai empātiski, un ja empātijas par kau ko nav, tad es vienkārši nesaprotu. Mani šausmīgi kaitina visa tā runāšana un filozofēšana par atmešanu, man šķiet, ja tešām gribi atmest, tad atmet. Ja nē, tad nē, bet nav ko te daudz teoretizēt. Tipa, man smēķēsana liekas tikpat svarīga/nesvarīga kā ēšana. Kad man gribas, es ēdu, un, kad gribas, smēķēju, bet neredzu nekādus iemeslus par to daudz domāt. Es nespēju iejusties cilvēka, kurš tiešām ļoti grib atmest, bet viņam tas neizdodas, ādā. It kā taču man vajadzētu varēt to saprast ļoti labi, jo man pašai ir daudzas lietas, par kurām ļoti gribas, lai es tās spētu “atmest”, un es to pat mēģinu, bet tas nav tik vienkārši. Citas atkarības. Ne no vielām. Lai gan, ja runa ir par vielisku atkarību, tad kafijas dzeršanu es nevaru pārtraukt, kaut arī man kafija sen vairs negaršo un bieži no tās ir nelabi, un tas jau nu gan ir ļoti līdzīgi. Es vienkārši automātiski pieņemu, ka citiem ar smēķēšanu ir tāpat kā man – viņi nemaz negrib atmest. Tikai, nez kāpēc, koķetē ar atmešanas plāniem. Un es par šo savu nespēju saprast jūtos ļoti nelāgi, jo tad es nevaru cilvēkus, kad viņi mēģina atmest, atbalstīt un par viņiem priecāties. Man gan par šādām lietām diezgan labi der, ja man detalizēti izskaidro savus motīvus un sajūtas, es tikai uztraucos par to, ka, ja par kaut kādu lietu jau esmu parādījusi diezgan noraidošu attieksmi, nez, vai cilvēkiem rodas baigā vēlēšanās man vēl kaut ko paskaidrot. Man tiešām jāmeditē un jākļūst iecietīgākai – pasaule negriežas ap mani.

O, vareni, beidzot ir kāds, kurš par "ka" un "kad" lietojumu domā tāpat kā es. (tas ir jau uz intervijas beigām). Šī teikuma dēļ bija vērts klausīties visu.

http://www.satori.lv/raksts/6405/Uldis_Tirons/Tas_mani_arkartigi_uzjautrina

Bet vispār vajadzētu šodien pasūtīt to planšeti un tad paskatīties, cik kontā paliek naudas, lai varētu izlemt, vai varu sev nopirkt kaut ko krāsainu - kādas lupatas humpalās, auskarus vai ko tādu. Tā kā es esmu sekla, mani tādas lietas ļoti iepriecina arī, kad ir visādas bēdas.
Ceru, ka astoņas collas būs ok (par planšeti, nevis mani). :D Bet mazāku ierīci vieglāk staipīt līdzi. Bet nu problēmas jau varētu būt tikai ar internetu. Grāamtu lasīšanai lielā palienājumā ir maza atšķirība - tas viss par pirkstu veiklību tīt tekstu uz priekšu, kas nāk ar praksi. Moš internetu atliks vien tāpat kopēt kādā teksta programmā, man vienkārši liekas, ka tas paņem laiku, kaut arī pie saviem ierastajiem datoriem, es to daru ļoti ātri. Bet nu palielināt uzreiz nebūtu ērti arī lielākā ekrānā. (ja man kādreiz būs daudz naudas, es gribu sponsorēt skrīnrīderi latviski, jo nu labi – var jau izmantot programmas angļu valodā, bet latviešu lapas tās normāli izlasīt nespēj.) Nu, labi, es arī to tildes programmu neesmu izmēģinājusi, bet atsauksmes nav īpaši labas. Un planšetei jau to tāpat nevarētu uzinstalēt.
Varbūt es pat varētu nopirkt dzeltno putniņu auskarus, bet man ir pazudusi tā lapiņa ar visām parolēm, tā kā nez, vai atradīšu, un tad arī paliktu ļoti maz naudas ikdienišķām izklaidēm nedēļas nogalē. :D Kāpēc cilvēkiem ir tik daudz jādomā par naudu? Un viņi nevar vienkārši dzīvot?
Man vajag darbu!