Šodien man ir jauns attaisnojums, kāpēc es nedaru neko prātīgu. Iepriekšējās pāris dienās sevi mierināju ar domu, ka esmu apslimusi, tāpēc varu atpūsties un slaistīties. Bet šodien ir pirmā diena, kad lieku sunim to kaklasiksnu (pirmās pāris dienas tā ir jāiliek neieslēgta, lai suns aprod un nesasaista diskomfortu ar pašu siksnu, bet gan ar riešanu), un instrukcijā ir skaidri uzrakstīts, ka pirmajās situācijās, kad sistēma darbojas, obligāti ir jābūt sunim blakus, jāvēro viņa uzvedība un ar viņu jārunā skaidrojot, ka šis ir tikai par riešanu, nevis kādām citām blakus lietām, kuras viņš potenciāli varētu sasaistīt ar sodu. Un, kad es rakstu, es taču nekādi nevaru būt blakus, jo, kad suns pie manis atskrien, es viņu parasti aizgaiņāju prom. Turklāt notiek taču kaut kas nebijis, tātad man ir ļoti interesanti, un es nespēju koncentrēties uz kaut ko citu.

If you really want to know something, you have to be willing to pay the price.

(Haruki Murakami "After Dark")

But why should you be interested in me?"
Good question. I can’t explain it myself right this moment. But maybe – just maybe – if we start getting together and talking, after a while something like Francis Lai’s soundtrack music will start playing in the background, and a whole slew of concrete reasons why I’m interested in you will line up out of nowhere. With luck, it might even snow for us.

(Haruki Murakami "After Dark")

Un atkal man ir ideja, kuru labāk būtu nerealizēt, tomēr, ja to varētu realizēt, tas varētu būt ļoti jauki, bet to noteikti nevar, un nekad jau nevar saprast, pirms kaut kas nejēdzīgs ir izdarīts, ka tas tiešām ir nejēdzīgi, kāpēc es nevarētu vienkārši aprast ar domu, ka nevar darīt visu, ko gribas, respektīvi, ka viss tomēr nav iespējams (vajadzētu taču vienreiz izaugt pieiekami, lai tam noticētu), un tas viss parasti beidzas ar to, ka es jūtos izdarījusi kaut ko megastulbu un apkaunojošu.