Šodien man ir jauns attaisnojums, kāpēc es nedaru neko prātīgu. Iepriekšējās pāris dienās sevi mierināju ar domu, ka esmu apslimusi, tāpēc varu atpūsties un slaistīties. Bet šodien ir pirmā diena, kad lieku sunim to kaklasiksnu (pirmās pāris dienas tā ir jāiliek neieslēgta, lai suns aprod un nesasaista diskomfortu ar pašu siksnu, bet gan ar riešanu), un instrukcijā ir skaidri uzrakstīts, ka pirmajās situācijās, kad sistēma darbojas, obligāti ir jābūt sunim blakus, jāvēro viņa uzvedība un ar viņu jārunā skaidrojot, ka šis ir tikai par riešanu, nevis kādām citām blakus lietām, kuras viņš potenciāli varētu sasaistīt ar sodu. Un, kad es rakstu, es taču nekādi nevaru būt blakus, jo, kad suns pie manis atskrien, es viņu parasti aizgaiņāju prom. Turklāt notiek taču kaut kas nebijis, tātad man ir ļoti interesanti, un es nespēju koncentrēties uz kaut ko citu.