Un atkal man ir ideja, kuru labāk būtu nerealizēt, tomēr, ja to varētu realizēt, tas varētu būt ļoti jauki, bet to noteikti nevar, un nekad jau nevar saprast, pirms kaut kas nejēdzīgs ir izdarīts, ka tas tiešām ir nejēdzīgi, kāpēc es nevarētu vienkārši aprast ar domu, ka nevar darīt visu, ko gribas, respektīvi, ka viss tomēr nav iespējams (vajadzētu taču vienreiz izaugt pieiekami, lai tam noticētu), un tas viss parasti beidzas ar to, ka es jūtos izdarījusi kaut ko megastulbu un apkaunojošu.