pelnufeja
31 August 2013 @ 03:32 pm
 
Bet tas, kas mani manas ģimenes attieksmē (un ne jau tikai pret mani vai to, kas man kaiš) sāpina visvairāk ir tas, ka tad, kad viņi izvērš savas mūžīgās žēlošanās un sūdzēšanās tirādes (un tas notiek, lai arī par ko nebūtu runa), un es cenšos pastāstīt, kā es mēģinu skatīties uz lietām, proti, man šķiet, ka lielā mērā viss ir atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies un no kāda skatapunkta mēs sākam meklēt risinājumus, ja vispār sākam, atbilde ir "tev ir viegli runāt, tu neko nesaproti", tad man liekas, wtf, tiešām, pat šobrīd, tu man to saki? Tipa, te kādam kaut kas kaiš vai ir grūti, smagi un sāpīgi, tikai tad, ja viņš par to bļaustās no rīta līdz vakaram. Un, protams, visiem arī nevar būt uz lietām vienāds skatījums, un katrs ar problēmām savas attiecības veido pats, katram ir cita robeža, cik tālu viņš kādu lietu spēj akceptēt un pieņemt, būt par to atklāts, tātad arī katram ir atšķirīgas iespējas, cik lielā mērā var risināt, pielāgoties, adaptēties, mainīties, tas tā ir, un nav vienotas atbildes - sāc ieraudzīt gaišo pusi visā, un viss mainīsies, un galu galā pie tā mēs varam nonākt tikai paši. Un tomēr es palieku pie tā, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no lēmumiem, kādus mēs pieņemam, un vēlēšanās kaut ko mainīt, un nekas nevar mainīties, ja tu dari visu tāpat kā vienmēr. Kāds jau te tūliņ man pateiks, ka, tiešām, es neko nesaprotu, un esmu sīka un stulba, bet man patiešām liekas, ka mamma nav sapratusi, kā pasaule darbojas - jo viņa grib, lai viss vienkārši beidz būt slikti un kļūst viegli tāpat, un, protams, ka tā ir normāla, cilvēcīga vēlēšanās, bet tas tā nenotiek. Un nav pat tā, ka es visu šo nevarētu izturēt, es varu, mani tas vienkārši ļoti sāpina, jo šī ir kārtējā ne-vieglā situācija, kurā mana ģimene to padara vēl daudz smagāku. Un man ir apnicis klausīties visu to zampu, man pašai ir pietiekami daudz smagu lietu, ko dīlot, kuras mācīties saprast un akceptēt, es negrasos ņemt uz sevi pieaugušu cilvēku nevēlēšanos redzēt patiesību, un te nav runa par uzklausīšanu vai palīdzēšanu, ko es labprāt un no sirds daru, te ir runa par mīcīšanos pretīgā zampā, nemaz neizrādot nekādus mēģinājumus kāpt no tās ārā. Es varbūt esmu nepateicīga, galu galā es šobrīd esmu finansiālā un praktiskā ziņā principā pilnīgi atkarīga (bet tas ir vienīgais), un tā arī ir milzīga papildus motivācija, tiklīdz tas būs iespējams, vienreiz saņemties un nostāties pašai uz savām kājām, jo diemžēl ir tāpat kā vienmēr, emocionālā ziņā mana ģimene velk mani bezdibenī - tev kaiš kaut kas briesmīgs, ar to nevarēs tikt galā, vispār dzīve ir kaut kas briesmīgs, ar ko nevar tikt galā, fuck off, tā nav taisnība.
 
 
pelnufeja
31 August 2013 @ 10:36 pm
 
Rakstot vēstuli angliski, jūtos kā garīgi atpalikusi persona. Bet es domaju, ka angļu valodas sakarā viss atkarīgs no prakses, kopš klausos audiogrāmatas, jūtu ievērojamu progresu, un nav jau nemaz pagājis ilgs laiks. Nez, kā man agrāk nebija ienācis prātā, ka grāmatas man būtu lielisks risinājums, kā mācīties valodu.