Bēdīgi atklāt, ka visu viesošanās laiku uz mana galda ir mētājies mans krūšturis. Vakar tieši lasīju sīkajām grāmatu par princesi nevīžu un domāju, ka tur 100 % rakstīts tieši par mani. Nu, vienīgi matus pēdējā laikā esmu sākusi ķemmēt biežāk, bet viss cits totāli atbilst.

Man ārprātīgi sāp galva.

Man tik ļoti sāp, ka es tikko sāku dziedāt.

Es zinu, ka aprakstīt savas galvassāpes simts ierakstos ir debili, bet sāpes no pieres izplatās pa visu galvu, ir reizē interesanti un briesmīgi. Tā varbūt ir viena no nedaudzajām īpašībām, ko es sevī apbrīnoju un par kuru es sevi apskaustu, ja būtu cits cilvēks - pat ļoti neizturamas lietas man liekas interesantas, un es tās spēju vērot gandrīz no malas, agrāk gan tā nebija. Un tā nav tīksmināšanās vai tamlīdzīgi. Tas sasaucas ar to sajūtu, kuru pirms pāris vakariem aprakstīju par grenholda metodes pēcsajūtu, vispār tas ir arī ļoti baisi, nu, tas, ka liekas interesanti piedzīvot visādus sūdus. Piemēram, par sāpēm vai salšanu ir tā, kāda manis daļa briesmīgi mokās, bet kāda cita it kā izkļūst ārpusē un ar interesi vēro notiekošo, veic piezīmes, izdara secinājumus, fiksē attīstību.

Kopumā nav tā, ka es justos nomākta vai bēdīga, man vienkārši ir parādījies riebums pret pasauli, un tas nepāriet, lai arī cik daudz es par to nelūgtu. Man riebjas pasaule un lielākā daļa cilvēku, un reizēm man liekas, ka cilvēki, palikdami, priecādamies par kokiem un maziem bērniem, vienkārši māna paši sevi, ka tas ir neīsts mierinājums. (laikam izklausos supernomākta, bet es tā nejūtos).
Vienīgais, kā es redzu izeju no šī ir sarunāties ar Dievu, un noturēt to pārliecību, kas laiku pa laikam manī piedzimst, ka, pat ja pasaule ir diezgan riebīga un man nav nekādas vēlēšanās tajā dzīvot, tomēr es varu ar sevi un savu dzīvi darīt ko gribu, es varu izvēlēties dzīvot citādi un turpināt sargāt un ticēt tam nedaudzajam, ko es mīlu un kas man ir svarīgs, jo lielā mērā tikai no manis ir atkarīgs, vai man tas pieder. Un tā ir reāla brīnuma sajūta, kā E jau pateica "adīt nozīmē uzadīt drēbes vai uzadīt plāksteri". Ja šī ir tik absurda realitāte, kurā ir iespējams viss sliktais, noteikti ir iespējams arī viss labais.

Piemājas veikalā es lielākoties pērku tikai cigaretes un saldumus. Viens no iemesliem, kāpēc nejūtos komfortabli tur pirkt daudz pārtikas, ir tāds, ka tas veikals ir sīks un pretīgs, tur reāli nav kur apgriezties, visi gāžas viens otram virsū, un kamēr tu pie kases krāmē savus daudzos pirkumus maisiņā, rinda aiz tevis vienkārši gaida, jo tur nav slīdošās letes vai kā tamlīdzīga, tāpēc tu kā idiots trīcošām rokām mēģini visu pēc iespējas ātrāk sakrāmēt, izjūtot vainas apziņu un bailes, ka kāds pateiks, ka tu darbojies pārāk lēni (mani šajā ziņā šis veikals ir briesmīgi satraumējis), bet šodien, tā kā man nebija spēka iet nekur tālāk, es nopirku pārtiku te un savus daudzos pirkumus krāmēju maisiņā tik lēni, cik man bija ērti, un domāju,: šī nav mana vaina, bet gan veikala, jo te vienkārši trūkst vietas, ja kāds piesiesies, tā arī pateikšu. Tas bija brīnišķīgi. Es pat izbaudīju to produktu krāmēšanu. Es gan izbaudīju arī to, ka man gandrīz uzbrauca mašīna, jo nolēmu ignorēt arī sarkano gaismu, bet man bieži gandrīz kaut kas uzbrauc, jo parasti īpaši neskatos, kur es eju, tā kā pie šādiem incidentiem jau ir pierasts.