Piemājas veikalā es lielākoties pērku tikai cigaretes un saldumus. Viens no iemesliem, kāpēc nejūtos komfortabli tur pirkt daudz pārtikas, ir tāds, ka tas veikals ir sīks un pretīgs, tur reāli nav kur apgriezties, visi gāžas viens otram virsū, un kamēr tu pie kases krāmē savus daudzos pirkumus maisiņā, rinda aiz tevis vienkārši gaida, jo tur nav slīdošās letes vai kā tamlīdzīga, tāpēc tu kā idiots trīcošām rokām mēģini visu pēc iespējas ātrāk sakrāmēt, izjūtot vainas apziņu un bailes, ka kāds pateiks, ka tu darbojies pārāk lēni (mani šajā ziņā šis veikals ir briesmīgi satraumējis), bet šodien, tā kā man nebija spēka iet nekur tālāk, es nopirku pārtiku te un savus daudzos pirkumus krāmēju maisiņā tik lēni, cik man bija ērti, un domāju,: šī nav mana vaina, bet gan veikala, jo te vienkārši trūkst vietas, ja kāds piesiesies, tā arī pateikšu. Tas bija brīnišķīgi. Es pat izbaudīju to produktu krāmēšanu. Es gan izbaudīju arī to, ka man gandrīz uzbrauca mašīna, jo nolēmu ignorēt arī sarkano gaismu, bet man bieži gandrīz kaut kas uzbrauc, jo parasti īpaši neskatos, kur es eju, tā kā pie šādiem incidentiem jau ir pierasts.