28 September 2018 @ 08:18 pm
 
Man visu dzīvi ir bijusi ļoti izteikta problēma: es ļoti bieži nevaru pateikt visādas grūtas un sensitīvas lietas - vienkārši, jo es jūtu, ka es tūlīt sākšu raudāt. Es parasti mēģinu aizbēgt no šādām situācijām. Īpaši, ja tie ir kaut kādi vairāk vai mazāk publiski konteksti. Nav nemaz vērts pieminēt, cik daudz pārpratumu, problēmu un taml. šis ir izraisījis.

Tagad es saprotu, ka tas, iespējams, nāk no apspiestām emocijām. Jo mazāk in general es slēpju (no sevis un citiem), kā es jūtos, un vispār mazāk izliekos, jo retāk man ir sajūta, ka es tiešām vispār nevaru saņemties, nevaru neko pateikt, kad tas ir nepieciešams.
 
 
( Post a new comment )
dominika: let go[info]dominika on September 29th, 2018 - 08:47 am
been there done that.
jap. es šito arī mācos. smieklīgākais, ka ilgu laiku man likās, ka tā īpaši neko jau neslēpju...

vispār pēdējā laikā liels prieks lasīt tavas atklāsmes par sevi!
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on September 29th, 2018 - 12:36 pm
Paldies.

Jā, man jau arī liekas, ka es it kā drīzāk esmu tas cilvēks, kas regulāri iekuļas nepatikšanās/nonāk neērtās situācijās, jo kaut ko ir atkal pateicis. Bet, acīmredzot, par maz. Lai gan varbūt arī tā nesavaldīgā lietu teikšana reizēm nevietā ir tieši tāpēc.

Šitā raudāšanas problēma man ir aktuāla divos atšķirīgos kontekstsos: viens ir privāts, kaut kādas sarežģītas viens pret viens saunās, un otrs ir, kad man kaut kādās ikdienas situācijās ar kaut ko jālūdz palīdzība, jāpasaka, ka es kaut ko nevaru. Es šito vakar piefksēju, kad bankā gāju pateikt darbiniecei, ka nevaru numuriņus un ko viņi var man piedāvāt kā risinājumu; tas bija ļoti grūti, un es jau jutu, kā kāpj kamols, bet es tiku ar to galā.
(Reply) (Parent) (Link)