Man visu dzīvi ir bijusi ļoti izteikta problēma: es ļoti bieži nevaru pateikt visādas grūtas un sensitīvas lietas - vienkārši, jo es jūtu, ka es tūlīt sākšu raudāt. Es parasti mēģinu aizbēgt no šādām situācijām. Īpaši, ja tie ir kaut kādi vairāk vai mazāk publiski konteksti. Nav nemaz vērts pieminēt, cik daudz pārpratumu, problēmu un taml. šis ir izraisījis.

Tagad es saprotu, ka tas, iespējams, nāk no apspiestām emocijām. Jo mazāk in general es slēpju (no sevis un citiem), kā es jūtos, un vispār mazāk izliekos, jo retāk man ir sajūta, ka es tiešām vispār nevaru saņemties, nevaru neko pateikt, kad tas ir nepieciešams.