22 October 2017 @ 03:46 pm
iekšējais konflikts  
Lūk, man vienmēr ir šķitis, ka teksts pēc tā uzrakstīšanas (drīzāk jau publicēšanas) sāk dzīvot pats savu, no autora kaut kādā veidā šķirtu dzīvi. Tas kļūst par atsevišķu mikrovisumu, kas vai nu spēj izdzīvot vai arī nē. Un nav ko uzplīties autoram, lai viņš kaut ko paskaidro, izskaidro, pasaka priekšā utt.

Es gan nesaku, ka man absolūti nevajadzīgas šķiet, piemēram, intervijas. Cilvēkiem mēdz būt sakāmas visādas ļoti sakarīgas lietas gan par saviem darbiem, gan citām tēmām. Tāpat arī ir interesanti, ka autori, kuru darbus esmu lasījusi, izsakās par sociāli nozīmīgām tēmām - vienalga, vai viņi to darītu savā fb profilā, publiskā diskusijā vai privātā sarunā.

Tā kā mana pirmajā rindkopā izteiktā pārliecība līdz šim bija tiešām spēcīga, vienmēr esmu bijusi pietiekami droša, ka klausīties autoru teiktajā nav bīstami, jo nekas, ko viņi varētu pateikt par saviem darbiem vai vienalga ko citu, nevarētu īpaši ietekmēt to, ko es domāju par viņu darbiem.

Tā es domāju līdz apmēram aizvakardienas vakaram, kad ieraudzīju, ka Arvis Kolmanis, par kura grāmatu "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs" es kādreiz biju absolūtā sajūsmā, internetos aizstāv viedokli, ka sieviete izvarošanā var būt līdzvainīga.

Kā man tālāk dzīvot, m?
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja: koks[info]pelnufeja on October 22nd, 2017 - 10:46 pm
Es uzskatu, ka pasaule lielā mērā ir kļuvusi par drošāku un labāku vietu tieši tāpēc, ka "modernā akadēmiskā izglītība" palīdz identificēt dažādus vardarbības veidus - arī tos, kuri netiek īstenoti ar ieročiem, pletnēm vai spaidu darbos koncentrācijas nometnē.

Nez, vai pirms simts gadiem par seksuālu vardarbību kāds vispār diskutēja.
(Reply) (Parent) (Link)