Es dažkārt identificēju sajūtu "es nesaprotu, kāpēc es šādi jūtos/domāju/uzvedos". Bet tas notiek salīdzinoši reti. Lielākoties es diezgan labi zinu, kā es jūtos un ko es domāju, un, ja ir laiks un spēks parakties sevī, es lielākoties arī varu aizmudžināties līdz iemesliem. Cita lieta, ka manas domas un jūtas ne vienmēr ir tādas, par kurām es pati esmu šausmīgā sajūsmā vai kas man liek par sevi justies kā par lielisku cilvēku. Tāpat arī tās mēdz būt ļoti mainīgas, bet es vairāk vai maāk spēju tas izšķirt.
Pēdējā laikā es ar zināmu regularitāti esmu ievērojusi, ka citi cilvēki mēģina mani pārliecināt, ka es noteikti nemaz nedomāju vai nejūtos tā, kā es apgalvoju, ka domāju vai jūtos, vai, arī, ka iemesli, ļoti ticams, ir citi.
Tā ir tāda sajūta, it kā cilvēkiem par katru cenu vajadzētu uzturēt pārliecību, ka mēs neviens nevaram zināt, kā un kāpec mēs jūtamies, mēs par to nedrīkstam reflektēt, stāstīt citiem, un vispār - mēs nedrīsktam domāt un justies tā, kā mēs domājam un jūtamies.

Cilvēki ir skaisti, brīnišķīgi, interesanti un, kā jau to te kāds precīzi bija noformulējis - lielākoties ciet.