es, piemēram, zinu, ka vienkārši ir vajadzīgs laiks un treniņš "atmācīties" gadu gaitā iemācīto pārliecību, ka citi noteikti zina labāk, kā tev jājūtas un kā tu jūties. iespējams, tas, ka cilvēki tad mēģina citus pārliecināt, ka viņi nezina par sevi, ir līdzīgi kā visi tie neskaitāmie bullying gadījumi, kad bērnu mājās sit, piemēram, vecāks brālis, un tad viņš nāk un sit citus par sevi mazākus. spēka sevi pārliecināt par to, ka varbūt es tomēr zinu par sevi labāk, nepietiek, bet gribas cīnīties ar to bezpalīdzības sajūtu, ko šāda situācija rada, tad nu vismaz iešu a nuka kādu citu pārliecināt, ka VIŅŠ ARĪ NEVAR zināt un saprast.

man, piemēram, protams, ir ļoti paveicies, ka tad, kad es Tev vai kādam citam no lieliskajiem cilvēkiem man apkārt pasaku kādu no tām briesmīgi nejēdzīgajām un nepiedienīgajām lietām, kā jūtos vai ko domāju, parasti jau nav tā, ka tur ir nosodījums vai pārliecināšanas mēģinājumi, bet reizēm tāpat kaut kā tā ir. un es ļoti varu iztēloties, kā tā briesmīgā sajūta, ka es esmu tikko izplājis te kaut kādu savu godīgo, pat ja, iespējams, debilo domu, un pretī dabūjis "tas nav pareizi", rada vēlmi no tā izvairīties, piemēram, uzbūvējot tādu worldview, kur nevienam nav autoritātes pašam pār savām domām un jūtām, jo tad nevis es esmu kaut kāds īpašs tizlenis, kurš nemāk pareizi justies, bet vienkārši tāds pats nemākulis, kā visi.

es domāju, ka ciet galīgi nav dabiskais cilvēka stāvoklis, bet mūs ļoti ātri tajā noved. un tad ir jautājums, cik liela ir katra cilvēka individuālā motivācija tomēr kaut ko vērt vaļā, riskējot dabūt bultu sirdī, tā teikt :D