Iegāju lsm paskatīties, vai nav kādas jaunas, satraucošas ziņas, un atradu filmu Augusts: Osedžas zeme.
To arī ar cepumiem, mandarīniem un liepziedu tēju noskatījos.
Es tieši nesen domāju, ka sen neesmu redzējusi nevienu tāda tipa filmu.
Man ļoti patīk māksla, kurā dzīve ir sabiezināta un dramatizēta tikai mazdrusciņ, tikai tik, lai varētu precīzi izspēlēt tās sāpīgo absurdumu.