Šīs attiecības vispār man šķiet ļoti interesanta tēma. Un to nebūt neaptver jautājums par to, vai mākslinieks ar nodomu vēstī savā darbā kaut ko par sociālām tēmām. Man šķiet, ka vēl āķīgāk ir tas, kā sociālais/politiskais var ienākt mākslas darbā, pat autoram to negribot. Piemēram, vai tad māksliniekiem netiek pārmests konformisms, ja tie sarežģītā sociālpolitiskā situācijā neko par to nepasaka? Ja nemaldos, vai tas nebija arī pārmetums Ziedonim, kurš pretēji, piemēram, Klāvam Elsbergam, padomju režīma laikā netika pateicis neko tādu, lai būtu tam neērts. Cits piemērs - Prāta Vētra, kas mēģina būt pilnīgi apolitiska un piedalās Krievijas mūzikas festivālā militārās parādes fonā. It kā varētu teikt, ka mākslinieka politiskā nostāja un mākslas darba saturs ir divas atšķirīgas lietas, un tomēr - vai, piemēram, dziesma par mīlestību neiegūst citu jēgu, izskanot ar militāro parādi fonā?