Pieredze tipiski manā stilā:
tātad, šodien nolēmu izmēģināt Walky Talky (navigēšanas aplikācija, kas paredzēta tieši visually impaired cilvēkiem). Par spīti tam, ka man ļoti ilgi bija sajūta, ka es varbūt eju nepareizi (jo es to ceļu īsti nezināju), no mājām līdz Akmens tiltam aizgāju bez nevienas nomaldīšanās - un tas ir vairāk kā stundas gājiens, savukārt, kad mēģināju no 11. novembra krastmalas aiznavigēt sevi uz Origo, es apmaldījo un gāju tur kādas 40 minūtes (es gan arī tiešām nezinu to ceļu - tb - es nezinu nevienu ceļu, kuru vismaz vienreiz neesmu gājus viena pati, un arī tad bieži neatceros). Visticamāk, es vienkārši nesapratu norādes, bet es gāju pa krastmalu turp un atpakļ, jo tur, kur vajadzēja nogriezties, lai šķērsotu ielu, tas toč nebija iespējams. Beigās tomēr, kā šķiet, ar palielu līkumu, kaut kā tur aizkļuvu.
Tā vienmēr - kad es, tuvojoties tiltam, ieraudzīju bibliotēku un sapratu, ka eju pareizi, es aiz sajūsmas teju palēcos, savukārt, muļļājoties uz Origo, vienbrīd pat gandrīz apraudājos - tieši aiz tās bezcerības sajūtas, ka tas taču tepat kaut kur ir, tikai es, diemžēl, nevaru izdomāt, kurā virzienā tieši man tagad vajadzētu iet.
Bet principā šis strādā, kas ir lieliski, jo paver dzīvē jaunus apvāršņus, proti, es varētu daudz biežāk kaut kur (kaut vai, pastaigājoties uz nepazīstamām vietām,) iet viena pati.
Tas, kas man sagādā lielas grūtības, ir noorientēties virzienos - nu, kad es izdzirdu "head north-west, man ir ļoti grūti saprast, kur tas ir.
Vēl es īsti nesapratu, vai šīs aplikācijas darbībai ir nepieciešams mobilais internets, un, cik ļoti tā esamība/neesamība maina norāžu precizitāti - kad pie mājas sākumā ierakstīju galamērķi ar izslēgtu internetu, aplikācija pateica, ka to nevar atrast, tad es ieslēdzu internetu, un viss bija ok, bet kaut kad uz Vienības gatves sāku domāt, ka ceļš tomēr ir diezgan tāls, un šis varētu izvērsties dārgi, tāpēc internetu atkal izslēdzu, bet norādes turpinājās, kaut arī man ik pēc pieciem soļiem netika paziņota precīza adrese, kādā es atrodos, kas pat bija patīkami, jo man jau nav visu laiku jāzina, pie kādas tieši mājas es atrodos, un es gribu domāt savas domas klusumā, bet, kad uz tilta mēģināju iestatīt jaunu galamērķi, tad atkal bez interneta tas nebija iespējams.
tātad, šodien nolēmu izmēģināt Walky Talky (navigēšanas aplikācija, kas paredzēta tieši visually impaired cilvēkiem). Par spīti tam, ka man ļoti ilgi bija sajūta, ka es varbūt eju nepareizi (jo es to ceļu īsti nezināju), no mājām līdz Akmens tiltam aizgāju bez nevienas nomaldīšanās - un tas ir vairāk kā stundas gājiens, savukārt, kad mēģināju no 11. novembra krastmalas aiznavigēt sevi uz Origo, es apmaldījo un gāju tur kādas 40 minūtes (es gan arī tiešām nezinu to ceļu - tb - es nezinu nevienu ceļu, kuru vismaz vienreiz neesmu gājus viena pati, un arī tad bieži neatceros). Visticamāk, es vienkārši nesapratu norādes, bet es gāju pa krastmalu turp un atpakļ, jo tur, kur vajadzēja nogriezties, lai šķērsotu ielu, tas toč nebija iespējams. Beigās tomēr, kā šķiet, ar palielu līkumu, kaut kā tur aizkļuvu.
Tā vienmēr - kad es, tuvojoties tiltam, ieraudzīju bibliotēku un sapratu, ka eju pareizi, es aiz sajūsmas teju palēcos, savukārt, muļļājoties uz Origo, vienbrīd pat gandrīz apraudājos - tieši aiz tās bezcerības sajūtas, ka tas taču tepat kaut kur ir, tikai es, diemžēl, nevaru izdomāt, kurā virzienā tieši man tagad vajadzētu iet.
Bet principā šis strādā, kas ir lieliski, jo paver dzīvē jaunus apvāršņus, proti, es varētu daudz biežāk kaut kur (kaut vai, pastaigājoties uz nepazīstamām vietām,) iet viena pati.
Tas, kas man sagādā lielas grūtības, ir noorientēties virzienos - nu, kad es izdzirdu "head north-west, man ir ļoti grūti saprast, kur tas ir.
Vēl es īsti nesapratu, vai šīs aplikācijas darbībai ir nepieciešams mobilais internets, un, cik ļoti tā esamība/neesamība maina norāžu precizitāti - kad pie mājas sākumā ierakstīju galamērķi ar izslēgtu internetu, aplikācija pateica, ka to nevar atrast, tad es ieslēdzu internetu, un viss bija ok, bet kaut kad uz Vienības gatves sāku domāt, ka ceļš tomēr ir diezgan tāls, un šis varētu izvērsties dārgi, tāpēc internetu atkal izslēdzu, bet norādes turpinājās, kaut arī man ik pēc pieciem soļiem netika paziņota precīza adrese, kādā es atrodos, kas pat bija patīkami, jo man jau nav visu laiku jāzina, pie kādas tieši mājas es atrodos, un es gribu domāt savas domas klusumā, bet, kad uz tilta mēģināju iestatīt jaunu galamērķi, tad atkal bez interneta tas nebija iespējams.
6 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}