Dzīve var kļūt mazāk dzīvojama, ja cilvēks netiek atzīts kā subjekts pēc tiem parametriem, kuri veido viņa/viņas pašizpratni un rīcībspēju. Ja attiecībās ar valsts pārvaldes institūcijām cilvēks tiek uzrunāts tikai un vienīgi kā disciplinējams subjekts vai darbaspēks, nevis kā dzīva, elpojoša un radoša būtne, tad ilgstoša šāda veida situācija var novest pie secinājuma, ka dzīve nav dzīvojama, kam, savukārt var sekot emigrācija.

(Dace Dzenovska “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm”)