Man dažkārt uzmācas iracionāla sajūta, ka mani mēģina sodīt par to, ka es gribu dzīvot (un lielā mērā to arī daru) tā, kā es gribu un kā man liekas pareizi. Tas ir - es negribu sev nekādu konkrētu tēlu: es neesmu ne cilvēks, kas ar visu lieliski tiek galā, kam vienmēr ir plāns, kā atrisināt problēmas, kas vienmēr zina, ka rīkojas pareizi, man no ļoti daudz kā ir bail un es ļoti daudz ko nesaprotu, tajā pašā laikā es galīgi sevi neuzskatu par gļēvulīgu vai dumju, vai neuzņēmīgu, es noteikti neesmu nedz "varonis", nedz "sevi žēlojošs upuris". Es salīdzinoši bieži mainu viedokļus par lietām, tāpēc, ka es neesmu visu laiku viens un tas pats cilvēks, un mainās tās lietas, ko es zinu, un veids, kā es tās saprotu un interpretēju. Es par ļoti daudz ko šaubos un neesmu droša. Un man tas vairāk vai mazāk liekas pilnīgi ok. Man šķiet, ka patiesībā lielākā daļa cilvēku ir tādi. Bet ir daži apstākļi, kas manu stāstu padara tādu, kuru cilvēkiem, nez kāpēc, par katru cenu vajag iebāzt kaut kādā rāmī, kam, man šķiet, parasti ar mani un manu dzīvi, ir krietni mazāk sakara, nekā ar viņu pašu priekšstatiem par to, kādam cilvēkam man būtu jābūt un kāda veida dzīve jādzīvo.

Un es īsti nesaprotu, kā sevi no tā pasargāt. Es noteikti negribētu kļūt par tikpat noslēgtu cilvēku, kāda es biju agrāk (tad, protams, nevienam nerastos ne mazākās iespējas jebko uzzināt par manu dzīvi un sniegt kaut kādu izkropļotu un no, manuprāt, pilnīgi greiza skatupunkta pasniegtu versiju, jo es vienkārši nekad nepiekristu ne ar vienu runāt, bet tas ir eksistences veids, pie kura es atgriezties negrasos, jo man ne tikai nebija skandālu, bet arī draugu un dzīves īsti ne, bija tikai grāmatas (un kaut kāda "dzīve", par kuru es lielākoties centos izlikties, ka tā uz mani īpaši neattiecas). Tajā pašā laikā - un man tagad nav spēka izdomāt korektus apzīmējumus - pasaulē ir daudz muļķigu un nesaprātīgu cilvēku, ar kuriem nevajadzētu sapīties (ne vienmēr šis nesaprātīgums izpaužas intelektuālā nozīmē).

Es gribu būt vienkārši cilvēks, kas dzīvo un mēģina izpētīt un saprast lietas gan savas dzīves, gan plašākos kontekstos, bet ir apstākļi, kas tam lielākoties neļauj noritēt "tik vienkārši", un tas likumsakarīgi pievērš daudz uzmanības - un man ar to ir ļoti grūti un es to neprotu menedžēt.

Un stāstu manā vietā mēģina stāstīt dažādi cilvēki dažādos veidos, ne jau vienmēr tas ir tik tieši kā tiešām stāstīt par mani citiem, cilvēki ļoti bieži pat man jautā lietas, nevis "kā ir?" formā, bet gan "tu noteikti dari tā vai citādi...?, "tu noteikti jūties tā vai citādi...", " vai gadījumā nav tā..." Pats pretīgākais variants ir "tev noteikti manas problēmas liekas nenozīmīgas", kas ir tieša šo cilvēku pašu iedomu par to, kā viņi justos manā situācijā, projekcija, bet tas nemaina to, cik slikti tas liek justies. Un tas, ka es par lietām bieži šaubos un "vēl neesmu skaidri izdomājusi un sev noformulējusi, kā tad viss patiesībā ir" (un es vispār neticu, ka tas līdz galam ir iespējams) šajā visā galīgi nenāk par labu.
Man galvā tiešām lielākoties ir milzīgs haoss, un to var pārvarēt, gandrīz tikai rakstot. Un tieši tas, ka man ir tik grūti izstāstīt lietas, arī paver plašas manis interpretēšanas un vajadzīgo akcentu likšanas opcijas, kā arī var iegūt ļoti specifiskus faktus, ja man par tiem pajautā, jo man pašai nav ideju, ko un kā cilvēkiem stāstīt. Un to, kas man ir svarīgi, neviens parasti nedzird, pat ja es to pasaku. (es, protams, tagad nerunāju par tuviem cilvēkiem, kuri mani pazīst labi). Un man tiešām liekas (ne jau apzināti un ar ļauniem nolūkiem), bet, ka cilvēki mēdz izmantot to, ka es esmu apjukusi. Un tad viņi droši vien ir pārsteigti redzot, ka es esmu gatava spert diezgan ekstrēmus soļus (nu, nez, tur rakstīt iesniegumus vai vēl ko tādu), jo es droši vien neatstāju cilvēka, kurš to varētu, iepsaidu. Es pati par savām rīcībām bieži esmu ļoti pārsteigta.

Un dažkārt vienkārši lietas izvēršas tik briesmīgi nepareizi un slikti. Un daļēji tā ir mana vaina, jo es īsti labi neprotu komunicēt un runāt ar cilvēkiem, bet ir arī tā otra problēma, kuru jau minēju, ka cilvēki grib, lai es dzīvoju, domāju un uzvedos konkrētos veidos, vai vismaz, lai man uz visu ir skaidras un drošas atbildes. Lai es domāju par sevi kā par slimu vai veselu, bet ne gan par slimu, gan veselu, lai es esmu vai nu droša vai izmisusi utt. Un tad vēl ir tā problēma, ka man gribas, lai lietas varētu vienkārši pateikt, un viss, un cilvēki konkrētām lietām nepiešķirtu tik sakāpinātu nozīmi. Nu, teiksim, man gribas, lai, ja cilvēki uzzina manu pieredzi ar tīklenes atdalīšanos, viņi uz to nereaģētu citādāk, kā uz informāciju, ka es neēdu gaļu vai ka man ir džemperis ar puķēm, nu, proti, lietas notiek, tām ir sekas, mēs no tām kaut ko mācāmies vai nemācāmies, tās maina dzīvi vai nemaina, mēs tiekam vai netiekam tām pāri", es nesaprotu, kāpēc konkrētām lietām ir jāpiešķir kaut kāda īpaša eksaltācija vai patētika. Nu, labi, varbūt es kaut ko nesaprotu - jo man ļoti daudzas "dīvainas" lietas šķiet pilnīgi normālas, piemēram, es regulāri sajūsminos par trolejbusa pieturu "kartuepļu iela", kas nav pilnīgi nekas "īpašs", un sarunājos pati ar sevi. Es gribētu dzīvot pasaulē, kurā viss nav sadalīts "normālajā" un "nenormālajā", "parastajā" un "īpašajā". Es gribētu dzīvot pasaulē, kurā varētu sajūsmināties par pieturu kartupeļu iela un nevarēt paskaidrot kāpēc, un kurā varētu pateikt cilvēkiem, ka es esmu pusakla un nejusties tā, ka tas būs vai nu nozīmīgākais fakts, kas viņus manis sakarā interesēs, vai arī tieši pretēji - kļūs par ignorējamu un noklusējamu.

Man patiktu dzīvot pasaulē, kurā cilvēkiem nebūtu tik svarīgi visu kategorizēt un sašķirot, kurā cilvēki nesteigtos pabeigt tevis iesāktos teikumus un ļautu tev padomāt vai palikt pie atbildes "es nezinu", tādā pasaulē, kurā drīkstētu nezināt, kas tu esi, un kurā cilvēki apzinātos, ka jebkas var notikt jebkurā brīdī, un kurā nevis tik daudz runātu par "ipašām" lietām, bet mācītos dzīvot dažādos, nevis vienā "pareizajā" veidā. Es domāju, ka tādā pasaulē mēs daudz labāk pārvarētu grūtības un bailes no tā, ka ar mums notiks "kaut kas briesmīgs" vai/un neparedzams.