29 March 2015 @ 11:42 pm
 
Es pēdējās r.p. lekcijas sakarā atkal sāku domāt par savu attieksmi pret nāvi un justies ļoti savādi, jo man arvien vairāk ir tāda sajūta, ka vai nu manā sajūtā par nāvi kaut kas galīgi nav ok, vai arī lielākā daļa pasaules nāvi uztver neadekvāti nopietni.
Bet ok - mani privāti ir skārušas tikai mājdzīvnieku nāves, tāpēc es varbūt vispār neesmu adekvāta par nāvi un savām sajūtām un nostājām tās sakarā spriest, lai gan - mans suns man bija tikpat mīļš kā man mīļie cilvēki.
Vienkārši man ir grūti saprast, ka nāve tiek uztverta kā kaut kas biedējošs un tāds, kā "neizprotamība" raisa bailes un paniku. Man šķiet, ka, ja runa ir par mīļu cilvēku/zvēru nāvēm, tad nāve vienkārši ļoti, ļoti sāp. Un sāp tieši tas neatgriezeniskums - nāve ir izplēsusi no tavas realitātes to, ko tu mīlēji, ko tu mīli joprojām, man šķiet, pāris dienas pēc tam, kad nomira suns, es rakstīju šeit, ka esmu vannasistabā uz veļas groza atradusi dvieli, ar ko vienā no pēdējām dienām slaucīju suņa kažoku, jo ārā lija, un es izmisīgi cerēju, ka tas joprojām smaržos pēc Dž kažoka, un es varēšu vēl īsu mirkli sajusties tā, ka viņš tepat ir, bet no tā dvieļa, kad to paņēmu, izbira smiltis, bet citādi tas smaržoja pēc tīras veļas un nekā cita, un tas bija tik, tik briesmīgi.
Suņa sakarā es arī nezinu, vai man viss konteksts nelikās briesmīgāks par pašu nāves faktu, plus, es arī zināju, ka tas notiks, un it kā varēju sagatavoties.
Bet jā - arī tad, kad es izmisīgi raudāju uz grīdas (un tā bija bieži) un man likās, ka es varētu nomirt aiz tā, cik ļoti man sāp, kaut kāda manis daļa ļoti racionāli zināja, ka šis pāries: ja vien es ļaušu sev to piedzīvot un bēdāties, tad man pamazām kļūs vieglāk. Es jau tad biju droša, ka tas tā nesāpēs vienmēr.
Bet jā - man liekas, nāve ir kā iešana pie zobārsta - tas ir bailīgi un sāpīgi, un reizēm neizbēgami, un, jā, es piekrītu, mazliet šausmīgi - bet tas arī atkarīgs lielā mērā no mūsu dramatizēšanas prasmēm un tendencēm, bet tas nav "uz visiem laikiem". Es domāju to, kā tas liek justies, nevis pašu nomiršanas faktu, protams.
Var jau būt, ka es tiešām esmu kaut kāda defektīva vai arī man tiešām ir aspergers vai citi gļuki, bet man nāve neliekas nemaz nekas tik pārmērīgi baiss un biedējošs, un neizprotams, un vēl visāds briesmīgs, izņemot tās sāpes - un te es domāju gan iespējamas fiziskas sāpes, no kurām gan man ir šausmīgi bail, gan sēras un bēdas, bet citādi man nāve liekas kaut kas galīgs, un kaut kādā ziņā pat mierinošs - tādā nozīmē, ka tas ir kaut kas pabeigts un noslēdzies. Un man nenāk ne prātā raizēties, ka ar Dž varētu būt noticis kaut kas slikts vai ka ar mani varētu notikt kaut kas slikts. Protams, bērnībā man bija bail no elles un spokiem, un, sazin, kā vēl ne, bet es uzskatu, ka tā ir manas mātes un tā nenormālā mācītāja vaina.

Man vienkārši šķiet, ka nāve ir dabiska, jo īpaši tad, ja nav iesaistīti ētiskas dabas jautājumi (nu, tur aborts, iemidzināšana, slepkavība utt). Cilvēks var nomirt jebkurā brīdī, bet tas taču nav tik svarīgi. Dzīve ir svarīga.

Nu, labi, bet mans gļuks ir fiziskas sāpes - manas lielākās bailes ever.
 
 
( Post a new comment )
lielais[info]laielais on March 30th, 2015 - 06:18 pm
Ir labi ja ir bildes. Un mirušajam par godu uzreiz pēc nāves var radīt kādu māsklas darbu, dzejoli, skaņdarbu.
(Reply) (Link)