Tuberkulozes vakcīna rietumu valstīs jau krietni pasen ir atcelta, jo vairs nav aktuāla. Šai vakcīnai efektivitāte ir ap 90% un pieļauju, ka arī rietumos pret TB nekad nebija vakcinējušies visi 100%, lai gan UK tā kādreiz bija ļoti izplatīta slimība. Kā redzams, tas nekādi nav bijis šķērslis izplatības samazināšanai līdz minimumam. Varbūt Latvijas problēma ir nevis vakcinācijas nepietiekamībā, bet sliktajos dzīves apstākļos, nabadzībā un ar pelējumu piesārņotajos dzīvokļos?

Es zinu, tu teiksi, ka tuberkulozi var aizstāt ar kādu citu aktuālāku vakcīnu pret lipīgāku un smagāku slimību, un tev būs taisnība, ka obligātā piespiedu vakcinācija var dot zināmu efektivitāti un uzlabojumu.

Es domāju par to, ka no neārsta viedokļa tas ir tikai spēcīgs naratīvs par to, ka kādreiz mazi bērni mira vai kļuva par invalīdiem slimību dēļ, bet tad atnāca labais dakteris, iešpricēja manam bērniņam, un viņš bija glābts un kopš tā laika visi bija laimīgi un priecīgi, un gāja vakcinēties, kad vien bija iespējamība. Taču šodien šis varoņstāsts vairs daudzus nepārliecina, jo ir citas bērnu slimības, no kurām nevar izglābt. Un dažreiz ir neefektīvas vakcīnas (pēdējās gripas vakcīnas efektivitāte bija tikai 3%). Pieļauju, ka arī bardaks medicīnas sistēmā ir licis daudziem sākt šaubīties, un mūsdienu medicīna ir tik sarežģīta, ka cilvēks nav spējīgs pats iedziļināties, kas tas viss ir un priekš kam.

Īsumā, ko es gribēju pateikt – ir vajadzīga vecāku uzticība mediķiem, un ne jau tikai vakcīnu jautājumos, bet vispārīgi. Ja šī uzticība ir gājusi mazumā, tad piespiedu vakcinācija vienmēr var šķist kā pareizā atbilde gan emocionāli, gan politiski. Jo tad vairs nav jārunā ar tiem, kas šaubās un īsti nezina, ko darīt. Tikai vai tas vēl vairāk nesamazinās šo uzticību?