Otrdiena, 17. Maijs 2005, 21:09

Māsai mazo bērniņu šodien pieskatīju pirmo reizi. Tāds mazs divzobains plikpaurains zaķkāpostiņš, kurš ar mani palikdams divatā atvēra savu izrādās, ka ļoti plašo mutīti un sāka kliegt, izmisīgi un bezpalīdzīgi kliegt un laist pa vaigiem karstas baiļu tērcītes.. un tad manī sabruka pēdējais aizsprosts un dambis lūza brakšķēdams. Sāku nevaldāmi raudāt, sēdēju viņai pretī un laidu ārā visu, kas sakrājies, visu savu nevajadzīgi saaudzēto mizu, kopā ar skropstu tušu man pa acīm iztecēja tas ļaunais grubuļainais krabis, kas ārup-iekšupvērsti nosprostoja visu iespējamo tuvību ar pasauli un sevi. Adriana pārstāja raudāt, skatijās ar savām pogām un tad lēnā garā sāka pētīt blakusstāvošo ezi. es atkal pamazām pārcēlos pie sava vectēva kapiņa un izstāstīju viņam visu, visu. Viņš ir vienīgais, kurš ir visvairāk būdams miris. Iedomājies, vienīgais, kurš zina. Tāpēc tagad es tāda jēla un manis rakstītais ir jēls, kā ar tikko nolaistām asinīm. Bet man pohuj, jo šī te virtuālā huiņa ir tāda pati fikcija, kā vairums manas attiecības ar iedomātiem draugiem, kas patiesībā nevis DRAUDZĒJAS, bet sacenšas, apgūst, padara par savu, pakošļā un tad izspļauj, kad pirmā intensitāte zudusi. Tad mēs ar Adrianu klusējot noslēdzām vienošanos, ka es vairs nekad nenākšu pie viņas ar sociālo liekulības un valodas samocīto mētelīti, ka atstāšu viņu priekšnamā uz pakaramā pie citām lupatām. Protams, ka es nevarēju apsolīt, to tuvību, pēc kuras izslāpusi katra dzīva radība, bet lai esmu nolādēta, ja kaut reizi vēl gribēšu iemelot kaut vienu nepatiesu smaidu viņas kristāldzidrajās actiņās. Tā mēs abas klusējot spēlējāmies uz grīdas ar viņas mantiņām un sazinājāmies tikai ar skaņām, kas brīvi plūst no sirds tuneļiem. neliriski? Naivi? neinteresanti? nešizīgi? - Paldies dievam! Ir tikai divas lietas, kurās es aizmirstu par to, kas es esmu, tikai divas vienīgās- bērnības vienreizīgais izbrīns par pasauli rāpjoties kokā un redzot saules starus uz kukaiņa spārniem, bet tas ir neatgriežami, jo vien-reizīgi. Un vīrieša sirdspuksti pret manu muguru, kad es viņam čuču karotītē, klausos, kā viņš iemiegot čāpstinās un pievelk mani ciešāk klāt, kad es aizceļojot viegli noraustos.

Otrdiena, 17. Maijs 2005, 21:04
[info]punkts

šizīgi tiešām rakstīt nav stilā, fakts
kur tie laiki, vai bija? smukas rotas dāļā saule, koku elpu apstādā

Otrdiena, 17. Maijs 2005, 21:11
[info]pelican

zini, es tev neticu, tāpat kā neticu sev, kad runāju par koku elpām, tie ir uzkrājumi, fucking uzkrājumi no pagātnes, kurus iztērējot tu kļūsti par karkasu, kuram nav pildījuma un tad sākas meli, nē smalks sevis apstrādāšanas mehānisms. kad tad tu pēdējo reiz biji pie tā koka? kad tad tu pēdējo reiz juti, kad viņš tevi apstrādā, nevis tu viņu ar savu rafinēto figņu..prātu?

Otrdiena, 17. Maijs 2005, 21:16
[info]punkts

es nebiju kokā, rafinētu baldirjāni.
piedod sviestu pavardam, piedod manam prātiņam

Otrdiena, 17. Maijs 2005, 22:04
[info]maya

Čau!
Es tikai gribēju pateikt, ka jūtu to, ko Tu raksti. Un ir labi Tevi lasīt, ielasīties.

Otrdiena, 17. Maijs 2005, 22:30
[info]pelican

:)paldies, tas ir jauki