vēl mani ļoti atbaida fizioloģiskas smakas, bailes no atmodināta dzīvnieka, kuram kost, skrāpēties, laizīties, šņakstināt, spļaudīties, nesakarīgi vicināties ar ķepām, klanīt galvu utt
tā ir persona, kas man šķiet, ka pieder. bet ja noplēš krevelīti, saslāņojumus, vēja sanešus, tad apakšā ir īstenība, kas nepazīst piesavināšanos, nepazīst interpretācijas, mērīšanās.
solis atpakaļ.. lielā drosme izčākstējusi. vai, vai, vai. mazā drosme cīnās ar indiāņu draudzi.