Pirmdiena, 11. Sep 2006, 02:24

līdzko es redzu, ka kādam cilvēkam patīk tāda pati mūzika, kas man ļoti patīk, man šķiet, ka es drīkstu viņam ierausties klēpī un knibināt krekla stūrīti. acis noraso, antēniņas atžirgst, mazais citplanētietis domā, ka ir atradis savu tuvinieku. bet to visu var izjaukt, kaut vai tāds sīkums, ka šim te iedomātajam patīk albūma cita dziesma visvairāk, tā dziesma, kura tev galīgi nešķiet ievērojama: neko viņš nav sapratis, svītrots.
vēl mani ļoti atbaida fizioloģiskas smakas, bailes no atmodināta dzīvnieka, kuram kost, skrāpēties, laizīties, šņakstināt, spļaudīties, nesakarīgi vicināties ar ķepām, klanīt galvu utt
tā ir persona, kas man šķiet, ka pieder. bet ja noplēš krevelīti, saslāņojumus, vēja sanešus, tad apakšā ir īstenība, kas nepazīst piesavināšanos, nepazīst interpretācijas, mērīšanās.
solis atpakaļ.. lielā drosme izčākstējusi. vai, vai, vai. mazā drosme cīnās ar indiāņu draudzi.
Mūzika: yagya - as it is
 ir doma | 7 raksta

Pirmdiena, 11. Sep 2006, 02:28
[info]pelican

varbūt tuvākās dienās, piemēram rīt, parīt, tas ir pirmdien, otrdien, jo šodien jau ir rīt un rīt jau ie parīt. varbūt labāk parīt, jeb rīt, jo tad es varētu arī tev ierakstīt kādu mūziciņu, kaut gan nevar zināt, varbūt tu esi mūzikas monstrs, kuram viss jau ir zināms, gribās jau kaut ko jaunu, nu tā lai notikums nevis nekā.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Pirmdiena, 11. Sep 2006, 02:53
[info]apriori

jā, nu, tas varētu būt maldīgs priekšstats (tas, par to monstru).
varētu rīt, otrdien.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Pirmdiena, 11. Sep 2006, 02:55
[info]pelican

kūl, tad kīp in tač :) (šovakar es pastiprināti uzglūnēšu savam kompjūteram)
Iepriekšējais - Atbildēt