pelican

līdzko es redzu, ka kādam cilvēkam patīk tāda pati mūzika, kas man ļoti patīk, man šķiet, ka es drīkstu viņam ierausties klēpī un knibināt krekla stūrīti. acis noraso, antēniņas atžirgst, mazais citplanētietis domā, ka ir atradis savu tuvinieku. bet to visu var izjaukt, kaut vai tāds sīkums, ka šim te iedomātajam patīk albūma cita dziesma visvairāk, tā dziesma, kura tev galīgi nešķiet ievērojama: neko viņš nav sapratis, svītrots.
vēl mani ļoti atbaida fizioloģiskas smakas, bailes no atmodināta dzīvnieka, kuram kost, skrāpēties, laizīties, šņakstināt, spļaudīties, nesakarīgi vicināties ar ķepām, klanīt galvu utt
tā ir persona, kas man šķiet, ka pieder. bet ja noplēš krevelīti, saslāņojumus, vēja sanešus, tad apakšā ir īstenība, kas nepazīst piesavināšanos, nepazīst interpretācijas, mērīšanās.
solis atpakaļ.. lielā drosme izčākstējusi. vai, vai, vai. mazā drosme cīnās ar indiāņu draudzi.