pelican

trolejbusi ir salīdzinoši šauri. trolejbusos mēdz iekāpt lieli, lieli vīrieši un apsēsties blakus. viņiem ir lielas kājas, lielas rokas, lieli kakli, uzpūstas jakas un mazas cepurītes. apsēžoties blakus viņi nekad neievēro distanci un liek saskarties ar savu bioloģiju. un tu saraujies. un saraujies..un saraujies. Jo tu vairāk saraujies pretējā virzienā, jo vairāk lielie vīrieši izplešās. līdz tu esi sarāvies līdz sev neiespējamiem apmēriem, bet uzmetot aci Lielim, tu redzi blakus gigantisku izplājušos jūras zvaigzni, izvērstiem stariem.
Vēl ir veci cilvēki, kuri slikti tur līdzsvaru un sēžoties blakus mēdz ielidināties tev klēpī. tu visu redzi palēninājumā: maisiņš tiek sagrābts ciešāk, lai neizbirst ābolīši, un tev tuvojas liels ar vecu mētelīti aizklāts dibens. viņš tuvojas, un tuvojas un tad jau ir tev klēpī. tad tava kāja tiek izmantota par slidkalniņu, lai noslidinātos blakus krēslā.
vēl ir tādi, kuri liek ilgi zvanīt savam telefonam, lai citi dzirdētu, kāda viņam ir melodija.
vēl ir tādi, kas speciāli čaukstina šokolādes folliju un uzjautrināti vēro draudīgi augošo nervozitāti apkārtējos. tas esmu es ;)