Stāsts un domas

Klau. Bet par tiem sniega enģelīšiem - Tu man nepastāstīji visu līdz galam. Mēs toreiz vienkārši gājām garām nekustināta sniega lauciņam zem vītoliem un reizē, tā īsti nemaz nepadomājot kas un kā, kritām atmuguriski iekšā sniegā un kā gājputni plivinājām rokas, kājas kustinājām. Iespiedām galvu dziļāk sniegā. Tur - augšā, ja pabīdītu malā tos pelēcīgos mākoņus un apsnigušos zarus - tur būtu mūsu saule. Tur būtu zvaigznes un mēness. Daudz nesasniedzamā un iekārotā.
Pāri mums klīstu vējš un spoki pazustu. Tava ģitāra atspiesta pret koku, tāds vienkāršs, melns siluets. Varbūt es sevi tikai mānu - bet varbūt arī patiesi eņģeļi bija sadevušies rokās.
Spārni mirka asinīs. Sniegs sagrieza manas rokas, kad es tos taisīju. Tāda sajūta, ka kaut kas nav pabeigts. Ka tur nebija jābūt tikai asiņainiem spārniem, bet kautkam vēl vairāk.
Es toreiz aizmigu tur - sniegā. Es biju Vēl Vairāk un Tu - mans sargs.

Kā balta papīra lapa.

Tev piestāv nelikties ne zinis. Tu pazīsti sevi un citus - kāpēc censties viņu pēc, ja var arī necensties? Uzvilkt buras un doties prom - tāds liktenis....tāds liktenis...klīst pa pasauli bez liktens.
Es atcerējos par tām rozēm un svecēm sniegā. Bija - dziesma tāda. Dziesma kā vējš, kā tukša melodija manā galvā, melodija par Tevi un mani. Kā ķiršu konfektes ar liķieri, tā tavi vārdi - trāpīgi kā nazis rītā, kā putna dziesma pavasarī un mazliet apsnigušas rokas dārzā.
Kā tējas biezumi pēc lietusgāzes.

Pelēki māju masīvi. Tādi, kuru vidū var apmaldīties. Tu ej, ej, ej, griezies riņķī, ej atkal, pazaudē savu ceļu, atrodi citu - kā tādā ļaunā murgā. Itin visur Tev pretī smejoši pelēki logi, aiz katra dzīvo kāds cilvēks. Kā tādā spoku pilsētā. Kā tādā murgā.
Cilvēki katru rītu ceļas, apēd savas dienišķās brokastis, kas pirktas tuvējā veikalā - tālu taču nav vērts iet, dodas uz pieturām, tikpat pelēkām kā viņu mājas, un sēž visu dienu savos krutajos darbos. Kuros viņi nopelna tieši tik, cik vajadzīgs, lai vakarā viņi atgrieztos savos pelēkajos masīvos un paslēptos aiz logiem. Pelēki, pelēki, pelēki.
Un viņi neredz, ka kāds bērnelis pagalmā izkaisījis krāsainus konfekšu papīrus.

Saule laužas cauri mežģīņu aizkariem.

Debesīs perfekta krāsu pāreja no zilā uz balto. Es sēžu zem ziedošas ābeles un rakstu vēstules, lieku tās konvertos un uzlīmēju markas. Uzrakstu vārdus. Un lai pastnieks sajūk prātā meklēdams tos, kuriem rakstītas vēstules. Lai viņam par ceļvedi kalpo labie vārdi un pieredze. Sniegs kā vēstuļu driskas un vēstules kā daudz smalka sniega. Ar komatiem, domuzīmēm, jautājumu un izsaukumu zīmēm. Kritušām ābeļu ziedlapiņām konvertos smaržai. Saules stariem sasildīta papīra. Pavasara svaiguma. Dīgstošas zāles. Taurentiņa spārnu putekļu un bērzu sulas plaukstās.

Par mani jau stāsta leģendas. Būt kā netveramai, nerakstītai leģendai. Tikai enģelim citu vidū. Kluss atgādinājums pašam. Neķert mazputniņus aiz astēm un nepievilkt ciešāk jau tā ciešos ziemas miegus. Klāstīt gudras domas un klusītēm žagoties par tām. Gaidīt. Pagaidīt. Sagaidīt. Un tikmēr izdzert glāzi tējas. Un tikmēr apsēst vakardienas pusdienas. Pa to laiku sagaidīt arī kautko citu. Neārstējami saslimt, nomirt, sastrīdēties.
Labāk vienkārši pagaidīt.

Kautkur klusi žūžo bites matos, vējš skrien caur smilgām un tās lēni liecas pa tam, viļņi plakšķ gar krastu un čīkst vītolā iekārtas šūpoles. Saule agrā pavasarī, putni apreibuši un zemes svaigā smarža. Es apsolu nojūgties pavasarī. Es apsolu lidot putniem līdzi un gulēt smilgās, lai manus matus ķemmē vējš un bites, vēl saules apžilbušas, meklē tajos medu.
Ak jā, pavasaris!...Mazu, zaļu pumpuriņu un pamazām visu pārņemoša zaļuma pārpilns, visu tik apjūsmotais gaismas laiks. Es Tevi gaidu.

Ievārījuma astrālā projekcija apaļā krūzē.
Sastingušas lūpas klusi čukst vārdus, kas nokrīt zemē mīksti un liegi. Tikpat stingas rokas cenšas saturēt visu, kas vēl atlicis. Šur tur vēl atlikuši balti taurentiņi un pārdomu pilnas pastaigas. Ir draugi - ir draudzība. Ir bezdibeņi, nojaukti tilti, laukakmeņi pāri taciņām, ceļiem, šosejām un laukiem.
Ir naids. Ir nenovīdība. Ir tukši tumšas naktis un skumīgas dziesmas galvā.
Ir mīlestība. Ir vajadzīgs. Kas - es nezinu. Bet vajag - viena no tām reizēm, kad vajag. Daudz spožu atslēgu, mirdzošu acu un...
Un astrālas projekcijas apaļā krūzē.

Kautkur vēl paliek viens izkasītais kaktiņš neatpazīstamības un citu radītās svešās sejas. Skaļi kliegt - es cenšos saprast, saprast, saprast! - un vienlaikus arī pārāk neuzmākties citiem.

Man ir tikai viena valoda - sirds. Kur un kāpēc tieši tur es lasu, es īsti nezinu. Man nav tādu robežu kā viņiem. Man visi bērni ir bērni, un visi kaķi ir kaķi. Nav tādu spīganu zeltsārtām acīm, tāpat kā nav debeszilu lupatiņu kaudzes virtuvē. Ir tikai kaudze neatbildētu īsziņu no Dieva un neizdedzinātas pret vēju cigaretes. Šonakt vēl dažas.

Pār mani mēma debess plešas,
Un mēma, mēma kļava zied.
Kāpēc es atkal esmu bešā?
Kāpēc man vajag tukšā iet?

Kāpēc man vajag iet un meklēt
To balsi, kura pelnos dus?
Klau, vēji maldās dziļi eglē,
Un vijole tur raud kā suns.

Ej un dedz!
Sadedz, savu balsi meklējot.
Tikai savu balsi vienīgo,
Tikai savu balsi, balsi to.

Pār mani liecas mēmi zari.
Bet varbūt tās ir stabules?
Un es kā mēmais, es kā mēmais.
Bet ja nu jūra esmu es?

Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs,
Un pelnos vīru kori dus?
Un ja nu dvēsele dzied eglē,
Un savu likteni smilkst suns?

Kāpēc Tu uz mani tā skaties?

Nekad vairs nebūt tam, kas esi bijis. Mūžam ceļā.
Tāds liktens Pelēkajam būt.

Nez ko gan šobrīd dara citi Pelēkie? Katram savs kreņķis un raize, savi smiekli un draugi visapkārt. Es Tevi redzēju sapnī - Tu dzīvoji kādā mājā un man bija jābrauc pie Tevis par kalpotāju. Pie mājas bija staļļi, un stallī viens ļoti liels, melns zirgs. Par Tevi domāja, ka Tu ēd cilvēkus. Un Viņi visi nāca Tevi un Tavus kalpotājus iznīcināt. Es no Tevis nobijos un muku prom. Zirga mugurā, bet Tu - Tu mani meklēji un atradi. Un kaut kādā veidā man radās sajūta, ka Tu mani pasargā no kautkā liela un ļauna. Tavas rokas man bija apkārt tāpat kā Viņam. Varbūt...varbūt arī šī pasaule ir tikai manis mānīšana, un patiesībā Jūs abi esat viens vesels. Tik skaists sapnis....man žēl, ka sajūtas, ko tas sniedza pamazām gaist, man no sirds žēl, ka atmiņa pieviļ - un es neatceros visu. Tikai Tavu maaju, Tevi un mežu visapkārt. Mazliet tos citus. Mazliet sevi no malas un pavisam mazliet to vārdos neizsakāmo. Tās sudraba stīgas.

Es dziedu savu dziesmu lietū, slapjā sniegā un spožā saulē. Es dziedu savu dziesmu pelēkam mākonim, zilai puķītei un mazliet zaļām sūnām. Es dejoju dejas kapsētās, es pieskaros vīnam ar savām lūpām, es paveru spārnus un lidoju - lidoju pār citu sāpēm, jūtām. Jo es to varu.

Ārā lietus, klāt kas tāds, ko cilvēkiem labpatīk dēvēt par rudeni. Vairāk nestāvēt uz kanāla tiltiņiem, tiltiem, lai kūpinātu kārtējo pēdējo cigareti. Bērniem ir grūti mācīties matemātiku pagalmos. Krāsas aizskalo kas tāds, kas vietā ienes pelēcību. Tik mierinošu un gaišu. Tak tāpat vēlāk nāks ziema - atkal viss būs krāsains - Ziemassvētki.

Mīliet viens otru mazliet vairāk. Citādi. Ne tā. Siltāk.

Mazliet baigi stulbi sanāk.
Lietus atkal nomazgāja krītiņu zīmējumus uz ietvēm.

Smalks lietus un zema migla gar kājām. Vēss ūdens kanālā un slikti apgaismotas ielas. Es. Tu. Šī pilsēta.
Pār kanālu tiltiņš. Uz tiltiņa cilvēks. Tu? Es? Kāds vīrietis.
Garš pelēks mētelis mugurā vīrietim. Melni mati, kas sniedzas mazliet tālāk pāri vaigu kauliem. Skūpstiem piemērotas lūpas. Neko neredzošas acis un tikai mazliet padegusi cigarete, kas tik tikko turas lūpās. Tās trīc. Pār vaigu asara.
Pār vaigu vēlviena asara. Lauž ceļu cauri neskūtajiem bārdas rugājiem, līdz pazūd tajos. Vēl mazliet dūmu paceļas debesīs pie Dieva.
Un vēl viena asara nokrīt zemē pie Velna.