Stāsts un domas

Mans skūpsts maksā ne vairāk, ne mazāk kā 4.49Ls

Ārā vējš.
Koku zari liecas uz manu pusi un aicina tiem pievienoties.

Tuvu, tuvu...tuvāk vēl...

Es uz galda atrodu kādu papīra strēmeli un pietuvinu to aizdegtām šķiltavām. Jāiet.

Pieglausties bērzam un sajust tā sulu tekam Tev gar nagiem, ko esi iecirtis tajā.

Varēji taču pamānīties...

You may say that I'm a dreamer.
But I'm not the only one.

Es neatceros Tavu seju.

Laid mani brīvi lidot.

Laid mani brīvi krist.

Un atkal kāds iemērca pirkstu perfekti sajauktajā krāsā un izķengāja to pa visu papīru, uztriepjot pāri vēl neglītākas, vēl biedējošākas un aplam neiederīgākas krāsas. Aptraipīja svētumu ar savām netīrajām roķelēm, neatkarīgo un nezināmo padarīja pasaulei par apsmieklu un tad - aizskrēja darīt postu tālāk. Postažot. Postīt. Izpostīt, nopostīt un iznīcināt. Cik neveikli.

Aiz mākoņiem paslēpusies saule jau nepārstāj spīdēt. Arī aiz draugiem paslēpušies cilvēki nepārstāj dzīvot.

Katjuša, Tu mana.
Mans sapnis, mana vēlme nepiepildītā. Kā sulīgs bumbieris, kuram sula iekožoties pār zodu notek, Tu mana, es Tavs. Nenomaksāti rēķini vienmēr paliek prātā, lai arī kā cilvēki censtos tos izmest no prātiem citās mēslainēs.
Putekļainos bēniņos aizejot, aiz Tevis paliks pēdas. Un kā bērnībā Tu vairs nenoslēpsies pie tā jaukā pusapaļā lodziņa, gaidot, vai es beigšu vai nebeigšu Tevi meklēt. Jau tad Tu to zināji - nebeigšu. Jau tad Tu vienkārši ķiķināji par mani.
Un tagad es tikpat vienkārši ķircinu Tevi. Es nosēžos tur augšā - un skatos. Vēroju Tavas domas, darbus un vēlēšanās. Visu Tavu tautu. Visu Tevi.
Ir pavasaris - atvadās rudenī.
Katjuša, Katjuša, Tu mana. Tu mana, un es Tavs....

Patīkami pelēks laiks Pelēkajiem.

Dienās, kad gaiss ir pārāk auksts basajām pēdām.

Un tad - lai pateiktu to, vajag vai pārāk daudz drosmes, vai bailes. Tik slepeni kaut kur sirdī, tik neaiztikti noslēpti. Ne man, ne Tev, ne Dievam tam Tēvam.
Tikai nebūtībai pamesta neizpratne.

Gaišā piemiņā, corpse_billy.

Tu biji viens no Tiem. Viens no Tiem netveramajiem mirkļiem manā dzīvē, kas man atbildēja, kas par mani parūpējās un kuru es nepazinu Tā. Kuru es nepazinu kā sniegu aiz loga, kuru es nepazinu kā pienu kaķa bļodiņā, kā mājās atgriešanās sajūtu. Vienbrīd Tu biji manas Mājas un es - Tavs uzticamais klausītājs. Tu man mācīji vilkus mīlēt, uz mēnesi skatīties un dzert bērzu sulas pavasarī. Atceries - tas biji Tu, ar ko kopā mēs sapņojām ienest pilsētā mazu sauju svaiga gaisa. Tas biji Tu, kam es stāstīju par savām pastaigām mežā ar basām kājām agrā aprīlī. Tu - mana pavasara iedvesma, Tu - manu sapņu redaktors, Tu - mans drošais, nekad nesatiktais balsts.
Tā jau tas ir. Mēs idealizējam. Sevi, pasauli, visus.
Bet tevi nevajag idealizēt. Tu jau tā biji ideāls.
Piedod. Ka Biji.

Tik viegli ir būt vienam.
Un tik nežēlīgi grūti.

2016. pasta indekss. Pastniek, nesteidzies! Lūk, došu Tev vēl vienu vēstuli. Balta aploksne, vēl viegli smaržo pēc līmes, jauna pastmarka - uzspied tai savu zīmogu.
Uz kurieni marka, uz kurieni zīmogs? Ak, ja es varētu atbildēt Tev! Tā marka - tā mana mīlestība, lai nes vēsti pie Tevis. Tas zīmogs - kā divi gredzeni, kas uz mūžiem mīti, un aploksnē - mana dvēsele. Kas šķiet šobrīd tik vienkāršs, nemaz tāds nav.

Tā nav mana dvēsele, ko es kādam atdošu. Tā nav mana mīlestība, ko es nolaizīšu un pielīmēšu nosmulētai aploksnei. Zīmogs ir spiežams, ne kā gredzeni mijams.
Tā tam laikam būs palikt.

Klusi liekot basu pēdu aiz pēdas jūrmalas smiltīs, zīmējot vissarežģītākās alķīmiķu formulas ūdens malā ar kāju īksķiem, atstājot roku nospiedumus ūdenī, virzīties gar krastu pretim uzlecošai un rietošai saulei. Kā sentēvu rituālos, zvaigznes joprojām mēs skaitām, joprojām krītam uzartās zemēs un meklējam cits citu. Reizēm pret otra gribu, reizēm neaicināti gaidīti, meklējam.
Un es meklēju Tevi.

Tik skaļi, kā sniegpārslām krītot, krīt domas. Tik maigi, kā āmuram sitot, ir mūsu vārdi. Tikai mirklis. Tie jāsakrāj un jāatstāj, kā mūsu vecmāmiņas ir krājušas un krāj vēstules. Lādēs, kaudzēs ar lentītēm apsietas, bez lentītēm. Mazliet dzeltenīgas, bet noteikti - smaržīgas.
Ir apņemšanās.

Tādas siltas tirpas cauri ķermenim izslīdēja, redzot Tevi redzam.

Nolikt galvu uz Tava pleca, paslēpt seju Tavā klēpī - bet šķiet, ka Tev vienalga. Mani tukšie vārdi noskan gar ausīm kā krītošas lāstekas, ceļi salūst Tavā priekšā un kautkur skan jūra. Es varētu - varētu iet līdz galam. Sagribējās sajust auksto ūdeni sakļaujamies virs galvas.
Un tāds iespējams tad arī paliks mans sapnis - nepiepildīts.