Stāsts un domas

Kādudien Tu nomirsi un es Tevi palēnām aizmirsīšu.
Tavu vientuļo vienaldzību, Tavu matu un acu krāsu, Tavas lūpas, smaidu un smieklus. Tu būsi daļa no tā tukšuma manā sirdī. Tu būsi kautkas netverams un nesasniedzams.
Un varbūt Tu teiksi, ka no tā nemirst. Un varbūt - Tu nemirsi. Bet es? -

Es šodien dzirdēju Tavu balsi.

Klusē.

Spogulīt, spogulīt, saki man tā...
Kuru, lai saucu par savējo? Nesaki, ka man jāpagaida, nesaki, ka man kautkas jāsaprot papildus visam pārējam. Es vienkārši gribu - lai kāds līdzās, kad man nav nekā.

Pagaidām tikai sešas pelēkas plastmasas kastes. Žakete pie sienas piekārta, uz mazas skrūvītes - plusa. Baltas cepurītes un brūni galdi, apgrauzti nagi un pārāk daudz sapņainu cerību. Domas, kas realitātē uz lapas uzrakstītas izskatās pārāk nedabiskas, sapņi, kas pamazām sarec kā asinis.

Kaut kur pāri pilsētai atskan dzeguzes balss.
Klauvēju pie debesu vārtiem. Pie pūkainiem mākoņiem klauvēju, taču tikmēr šeit - uz Zemes, nebeidz mirgot mazais aparātiņš, ar kuru esmu kopā vadiem saistīts. Skatos uz saviem sirdspukstiem, gribas pīpēt. Tai pat laikā - mare bella donna...

Nesanāca.
Kautkas šajā stāstā nesanāca.
Kautkas šajā dzīvē neizdevās.

Kautko krāmējām.
Tu jokojies, smējies. Es kautko pateicu. Mēs apklusām ar smaidu uz lūpām. Ieskatījāmies viens otram acīs.

Mēs skatījāmies ilgāk nekā parasti. Es nezinu kāpēc. Šoreiz bija tā reize. Tā reize. Kad...
Zilas acis. Es izturēju Tavu skatienu. Un tāpat smaidot turpināju iesākto.
Es nezinu - kāpēc. Bet aizķēra. Tas, ka mēs tur tā stāvējām viens otram pretī un skatījāmies viens otram acīs.

Sveši cilvēki, svešās acīs.
Tik pazīstami. Tik nepiedodami, nepieklājīgi ilgi skatīties.
Laika aizture. Nesaprotu - tik ilga...

Pusviens naktī.
Joprojām skatos Tavās acīs.

Mēs braucām ar liftu uz ceturto stāvu.
Vaicāju - vai tad Tev morālās paģiras? Tu teici, ka morālo paģiru Tev nav. Kaut arī vajadzētu būt smagām. Bet ka Tu tā...nemāki?
Mēs todien parunājāmies - tā mierīgi, netraucēti. Man bija bail vaicāt, Tev - pastāstīt.
Tad, savukārt, es atcerējos par to spīdošo pildspalvu, nezinu kādēļ. Varbūt tādēļ, ka ceturtajā stāvā bija tumšs.
Varbūt tāpēc, ka es nezinu kāpēc šoreiz.

Stāvu šobrīd tur - un vēroju panorāmu, par kuras esamību drīz ziņošu Tev.
Atmiņās.
Pa plauktiņiem salikt un atpūsties, pierakstīt, cik vien smalki ļauj kaķa ūsa ar baltu tušu uz melnas lapas. Es gribu Jums pastāstīt - es gribu, lai Jūs saprastu.
Bet bail, ka Jūs pārmetīsiet. Vai - nesapratīsiet.

Un tad - pienāk tā diena, kad es vairs neatceros. Un pieceru klāt to, kā manuprāt bija, lai varētu Jums pastāstīt. Lai Jūs sadzirdētu.
Lai es - atcerētos.

Viņš pasmaidīja - un pacēla ieroci pret mani.

Un man vienalga, vai tā šautene, nazis vai rakstāmspalva. Kāds tur - augšā - atkal aizmirsa atķeksēt mani pie mirušajiem.
Un taksisti vēlos vakaros arī.

Aizmirsa.

Priekšā uz zirnekļu tīkla kā rasas lāsītes Tavas domas sakarinātas. Kā ar skaitīkļiem rokās es sēžu un lasu tās, priecājos vai bēdājos kopā ar Tevi.

Skatos arī uz to gaiši zaļo gleznu pa kreisi. Nekad nesaprotu - kas tajā domāts. Nesaprotu arī Tavas domas dažas. Nesaprotu reizēm, kāpēc Tu nesaproti mani vai kāpēc es nesaprotu Tevi.

Tik ļoti gribās.
Tik slikti sanāk.
Mans enģeli.

Krīt lapas.
Krīt mazās saulītes.
Krīt cerība.

Noliju kopā ar lietu no debesīm, aizķēru un izdzēsu vienu no četrām svecēm.

Dienas, kad man patīk visu izdalīt tā, kā pie Dieva - baltajā un melnajā, pie Dieva vai pie Velna. Kad es iespraužu adatas krēsla atzveltnē un cenšos pret tām neatspiesties. Kad cenšos saprast, kur sākas manas kļūdas, kur Tavējās.
Kad cenšos būt tas, kam man jābūt.

Dienās, nedēļās, mēnešos un gados. Kad man tas nesanāk.

Tu ieminējies par ticību.
Es atcerējos par cerību.

Tādu arī savērpsim savu nākotni.

Tu man reiz uzprasīji kas es esmu.
Es Tev atjautāju, kas esi Tu.
Un es klusēju.

Te - šajā pasaulē - viegli slēpties aiz citas identitātes un citiem rakstīt par saviem sapņiem. Par tiem, kurus Tie, kam tie domāti, nekad neizlasīs. Viegli rakstīt atskaites uz bērzu dzeltenajām lapām un aprakstīt ar zīmuli istabas baltās sienas. Nesatiksimies tak.
Dzīvē jau nē. Tikai šajā pasaulē.
Un ja arī kādreiz dzīvē satiksimies - vai Tu mani pazīsi?
Vai Tu man nepaiesi garām, kad es stāvēšu lietū un kausēšu cukurgraudus savā saujā?
Paiesi. Nepazīsi.

Tāpat kā es Tevi nepazīšu daudzo Nesaprasto vidū.
Metinātāju spožās dzirksteles iekritīs man matos.
Apkopēju lupatas noslaucīs kurpes.
Kapraču lāpstas nosmērēs manas rokas.
Bet Tu man paiesi garām.
Tāpat kā es Tev.

Bet sapņos. Mēs skriesim.
Un gleznosim sapņus uz aploksnēm.
Jā, tieši tā.

Lai mums - pastniekiem - prieks.

Un tad tur - Maskavā.

Drēgnā rītā, miglai pilot no pelēkajām debesīm, stāvēsim Sarkanajā laukumā un klausīsimies zvanu dziesmās. Skatīsimies uz Kremli un atcerēsimies, ka tur iekšā var tikt arī pa kanalizācijas lūkām. Kā tādiem digeriem. Kā tādām bezmiesīgām būtnēm.

ГУМ'ā mēs pastaigāsimies itkā nekad neko tādu nebūtu redzējuši, Arbatā ļausim māksliniekiem mūs ķert aiz rokām un gleznot, tad - iesēdīsimies metro un saderināsimies ar Gredzenu.
Maskava asarām netic.
Maskava netic asarām. Tāpēc - tā vienkārši, neraudāsim.

Es Tevi nepazīstu.
Un laikam jau nepazinu arī iepriekš.

Kā nevārītas kartupeļu biezputras sajukušas mūsu domas, kā...vienkārši piezvani man. Piezvani svešiniekam - es atstāšu savu telefonu Tavos sapņos.
Neprasu taču par daudz.

Lietus lāsītes krīt un krīt, krīt uz maniem pirkstiem, manām skropstām un cigaretes gala.
Bez apstājas - un ja apstājas - tad tikai uz manis.

I remember words of "seven".

Paldies Tev, Dievs, par to, ka sūtīji man Viņu, kas mani ticībai vērš.

Es gāju Tev blakus. Tu smaidīji kā parasti - varbūt mazliet gaišāk, nekā es atcerētos, varbūt mazliet skaļāk skanēja Tavi smiekli un varbūt bija mazliet vairāk skumju Tavās acīs, kopš pēdējo reizi satikāmies. Un kad tas vēl bija?

Man vienmēr bijusi sajūta, ka Tu man tici. Kaut kādā savā izsmējīgā veidā, bet tici. Tam, kas es esmu un kas es vēlētos būt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai Tu justos labāk - kaut vai tādēļ vien, ka saki man paldies par to, ka Tevi atceros.

Ja Tu zinātu, kāda laime pāršalca manu dvēseli, kad ieraudzīju Tevi smaidam un blēņojamies.

Tur klusumā uz jūras viļņiem šūpoties.

Skūpsti paliek pie skūpstiem - izgaist kā degušu rudens lapu dūmi.
Bet kur paliek nepiepildītie sapņi?