Stāsts un domas

Asiņot nedrīkst. Asinis pārāk labi redzamas kūstošā sniega žļurgā. Cik ironiski.

Acu priekšā tumsa, ko tikai nedaudz kliedē sniega atstarotās laternas gaisma, tā mulsina mani, tādējādi es pat neiedziļinoties vairāk apkārtējā, ļauju galvai atkrist atpakaļ sniegā, kur no vaiga rētām, mutes kaktiņiem un deguna asinis turpina sūkties sniegā.
Nedrīkst. Saku taču, ka nedrīkst. Asinis.
Saplēstas bikses, jaka, no kuras kabatām tuvākajā apkaimē ir izbirušas vai izmētātas mantas un mazs, ņaudošs kaķēns, kas kautkur tuvāko māju pagrabos brēc pēc savas mātes - arī Tev priecīgas Lieldienas.

Šodien es rakstu vēstuli. Pēdējo vēstuli.
Kad es skrāpēju papīru ar cietu zīmuli - es neciešu pildspalvas, tāpat es neciešu aprakstīt lapas no abām pusēm - šķiet tāds šķībs pussmaids ik pa brītiņam pārslīdēja sejai. Man vienmēr ir šķitusi interesanta cilvēku reakcija uz Pēdējām vēstulēm, zini, tām, kurās Tu uzraksti visu savu sasodīti aizraujošo dzīvi, naivā cerībā, ka kādam vispār rūpēs atplēst aploksni un to izlasīt.
Rakstu es tā, bez adresāta, smīnot, ka gan jau vienīgie, kas to lasīs, būs brašie Latvijas policisti. Haotiski pildās viena lapa pēc otras, kaudze, kas stāv pa kreisi pamazām rūk, kaudze, kas stāv pa labi - pamazām aug.

Es varētu pastāstīt. Pastāstīt par bērnības dienām, par aizdegtām dvēselēm vai to, cik auksts ir ārā (es to sasodīti labi zinu šovakar), par to, ko jūs redzat ikdienā, bet ko es jums tikai atgādinu. Par ko es sēdētu un cīnītos, ja man būtu spēks. Par to, par ko ir vērts dzīvot realitātē, nevis iegrimt virtualitātē.
Vai par to, cik, manuprāt, ir bezjēdzīgs šis Satversmes referendums, vai to, cik man ļoti patika...par Viņu. Viņiem. Tevi...
Es atlaižos krēslā un aizāķēju rokas aiz galvas. Šonakt jau tāpat pārāk daudz patiesību izskanējis.

Melnas ar tumšzilu nokrāsu debesis. Protams, vieglāk būtu salūzt un ignorēt apkārtni, ar kuru mijiedarbojoties mēs meklējam piedzīvojumus un emocijas. Cilvēkus un draugus, paziņas un ienaidniekus. Darbu, atpūtu.
Nav tā visa, draudziņ. Pārlieks noliegums.

Ja es būtu Tavs ienaidnieks un Tu gulētu pie manām kājām sasietām rokām un pārsistu degunu
- vai tikai tad Tu uzdrīkstētos atklāt ko patiesībā domā par mani?

Vai Tev būtu spēks pārraut saites, piespiest mani pie sienas un iešņākt sejā, lai beidzot lasos prom no Tavas dzīves? Varbūt tomēr paliktu guļam, lēni ritinot asaras pār vaigiem, sajūtot tās svaigajās rētās, izgaršojot kopā ar asinīm?
Nē, nē.

Uzraksti, draudziņ, lūdzu uzraksti! Par prieku, par sāpēm, par vilšanos un cerībām, par nogurumu un sauli aiz loga, par vienīgo balsi, kas Tev palikusi, zilas debess atspīdumu monitorā un baložu ēnām uz grīdas. Par tām vienkāršajām patiesībām, kas mūs ikdienā aptver, bet kuras nepamanām. Nesajūtam. Nepaturam ilgāk savā redzeslokā.
Pārtrauktas sarunas ar neparedzamiem (ne)turpinājumiem. Viņiem vienkārši nerūp, draudziņ. Varbūt...varbūt pat nekad nav rūpējuši ziedputekšņi manā saujā. Mazu zīmīti nometa gājputni atgriežoties no prombūtnes, tikpat kā Tavas rokas rakstītu piemiņas kartīti. Par to, ka neatrodi sevi citu vidū. Tad pabāz galvu manā kabinetā un apjautājies kautko tik muļķīgu, lai pat es apmulstu un Tavās acīs ieskatītos patiesību meklējot. Varbūt paliks labāk zinot, ka es māku paklusēt.
Nē, nē.

Es pielieku savu pirkstu pie Tavām lūpām. Kuš...nesaki neko, ne tagad. Pastāvēsim un paskatīsimies kā Daugava plūst. Kā krastmalā krūmiem mazi pumpuri izdīguši. Aizmirsti par citiem, esam tagad tikai divi vien. Nekādu mācību, nekādas mīlestības vai draudzības, tikai divi parasti cilvēki ikdienas skrējienā apstājušies. Kā Vinnijiem Pūkiem iesēsties lietussargos un laist uz jūru pa Daugavu, pa ceļam sveicinot kuģus un tupeles. Mēness kā panorāmas rats. Neraudi, šodien mīlestības nav.
Nē, nē.

Punkta nav
Uzraksti, draudziņ

Dejas ar vārdiem noved līdz brīžiem, ko neviens no runātājiem nav gaidījis. Nav gribējis. Bet tad tādu itkā trīsošu sirdi turpina, lavoties aiz stūriem un mētājot āķus, uz kuriem otram uzķerties, lai:

NOdarītu kāda pašapziņai pāri.
saGAidītu otra skatienu un novērstos, kad tas noglāstījis.
LIktos - citi sajūt. Citi saredz.
NĀkamajā reizē klusi sev apsolītu tā vairs nedarīt.
atsākTU no jauna un vēl sāpīgāk..

SAcirstu to, ko otrs paredzējis.
VisU līdz pēdējam.

Mīlestību.

Tās būs mūsu pēcpusdienas parkā. Tās būs mūsu sarunas īsziņās - izdzēstas, nepierakstītas, aizmirstas vai atbildētas, šodien, rīt un aizvakar. Taureņi - netaureņi, sviests - nesviests, rīt, aizvakar un šodien. Līdz galam nesaskārušies pirksti uz fotogrāfijām un perfektā draudzība. Aizvakar, šodien un...rīt...? Kā būs rīt?

(pazūdi. aizskrien. nerādies. apmaldies. nolādi. izdzēs. sadedzini. aizbrauc. sasities.)
(nosities. nomirsti. aizdedzies. nokrīti.)

Cilvēki atnāk, cilvēki aiziet, kā pienākošā tramvajā Tu kādā iekāp un brauc bez biļetes līdz Tevi izmet kāds konduktors vai pienāk Tava pietura, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.
Šis cirks ar nošautajiem klauniem pārpildītais, maigās naktsmūzikas ieaijāts, bildēs iemūžināts un aizmirsts pagaldē, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.
Pieskaries, PIESKARIES, man patīk, ja kāds māk lidot bez spārniem, bet negribu pamest šo māju, baložu pilni pagalmi un samirkuši krītiņi, klusāk, klusāk, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.
Man nav bail no skeletiem savā skapī, gribas vien dzīvot tālāk bez tiem, Tu pārvērties skeletā, es pārvēršos dūjā, es gribu mazliet vairāk par nieku, šis vienas elpas vilciena žests, šī maskarāde patumšos vakaros.

Ja mācētu - uzgleznotu Tevi. Un gleznu istabā pie sienas piekārtu, lai mūžam atmiņā man paliktu tas, kāda biji.
Tavs sapņainais acu skatiens, Tavi baltie putni pēc kuriem tiekties. Tavas rokas, kā mātei vienmēr siltas, Tavs smaids, kā agra vasaras saule sildīja apkārtējā vēsumā. Tu sēdētu, un es rimti ieliktu galvu Tavā klēpī, tik mierīgi, rāmi un lēni. Aizmigt, Tava elpa ieaijā. Un, vai atceries - klusos čukstus par to, kādi būsim, kad izaugsim? Par mājiņām mežmalā, kaķiem un ģimeni...
Tev tagad vilku likumi svarīgāki.

Arī Tevi uzgleznotu. Pa starpām lietus mākoņiem un zilām debesīm, mēs turpinātu skaitīt stundas, līdz tiksimies. Kāda Lēdija un lords šai mainīgajā pasaulē, šai nākotnes pagātnē, šodienā. Tikai negribu dzirdēt no citiem, cik ļoti tas būtu politnekorekti, jūsu portretus pakārt vienu blakus otram. Vienu par to pašu pagātni, vienu par nākotni. Neizlobīts rieksts. Jaunas asinis. Sauc kā vēlies - Tevi nepazīstu, bet vakari ko pavadām kopā, zini? - ir skaisti.


Man jau drīz būs galerija ar citiem Pelēkajiem. Daži vairs būs tikai kā vārga miglas atblāzma, pārpilna pozitīvām emocijām, citi...nē, tos ļaunos, skaudīgos es negleznotu. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz ļaunuma. Kā Tu to nesaproti?

sēžot Oranža bārā
ja būtu man portatīvais
tad pierakstītu -
par puisi, kas dejoja viens
uz skatuves
par cilvēkiem apkārt
un citādi.

jo ilgāk sēžu
jo skaudrāk izjūtu
kā pietrūkst man kāda
ar ko paklusēt kopā
kā acīs man ieskatīties
lai tās atsmaidītu pretī.

Tu teiksi es māžojos
es teikšu, ka nezinu
teiks citi, lai lieku pagātni mierā
bet pietrūkst man TEVIS šovakar.

rakstu Tev
vai izlasīsi - nenojaušu.
Tu piebilsti, ka salsti
varbūt, ka man, varbūt - citam
pou na'sai tora Anna
bet es, bet man?

gribās pastāstīt
cik nekorekta maskarāde
bez likumiem, bez sakarībām
es zinu - ka patiesībā vienalga.
Nav par ko iespringt
nav par ko uztraukties
dzīve rit tālāk
bet kautkas kliedz

šodien bērns pagalmā
rīt kaķēns bomža azotē
paliks kautkas neizrunāts.
Mēs nomirsim
un Viņi - nezinās
kluso Visuma noslēpumu

tās laikam tikai fantāzijas
ka Tu varētu gribēt to pašu
vienu pieskārienu
vienu acu skatienu
lai ir ko atcerēties
kad šķiet, ka tālāk nav kurp

varbūt - es nenovērtēju
to, ko man jau devi
varbūt mīdu to kājām
cerot, ka būs vēl
turpinājums beigām
bet šodien Oranža bārā
tāpat pietrūkst
pietrūkst Tevis.

Man bail. No cilvēkiem arī Tevi pazaudēt.

Es domāju. Un klusēju.
Un skatos kā lietus pil manā tējas krūzē, kas dziest uz palodzes. Dziest, atdziest, izdziest. Un nav vairs.

Tā arī cilvēks. Tā arī domas. Iemācīties vien pareizākās atcerēties un pārējās aizmirst. Kautkur gaitenī noklaudz durvis un kaimiņi drīz atkal nāks sūdzēties par pārskaļo mūziku. Es nedrīkstu atļauties. Šodien, vakar, aizvakar - visam parādījusies nepareizības piegarša.
Jāizlasa vēstules.

Melnas Civic Hondas pie darba un nocirstie koki.
Brūni zīmējumu bloki un kartona kastes, viena uz otras, augstāk, augstāk....neņem pie sirds, draudziņ. Neņem pie sirds to ļauno, pasaule ir daudz skaistāka šodien, nekā bija vakar vai aizvakar. Jo šodien Tu esi, vakar Tevis vairs nav. Un rīt Tu tikai vēl būsi.

Es pieceļos un paraugos griestos virs sevis, kas saucas debesis. Es gribu...mazliet vēl vairāk prieka. Lai ir ko iedot arī Tev, ne tikai pie sevis paturēt. Kā narkomānam devu. Kā marodierim karti un nazi.
Elviss dzied. Tu atsauksies?

Ja Tu tā turpināsi smaidīt, dabūsi buču no manis.

Ko lai Jums šodien pastāsta?

Pusnakts kulinārās izklaides ar olām virtuvē, cenšoties šķidros cālīšus izliet uz pannas un radīt kautko, kas kaut mazliet atgādina ēdienu. Pusnakts sarunas ar Viņiem un apcere par to, cik labi bija, kad bija. Kas bija?
Drīzāk, kas nebija. Ko mēs neizdarījām, ko mēs nepateicām un kad mēs aizgājām prom, katrs uz savu pusi.
Pazīstamas sejas kinoteātros un īdzīgi cilvēki Pārdaugavas klusajās, koka mājiņu ieskautajās ieliņās. Vai arī Ķengaraga daudzstāveņu pagalmos. Vai arī mūsu lapenēs, kur rāmi, kautkur tāli, bet joprojām smaržo rozes ar ceriņiem. Rozes - jo skaisti. Ceriņi - jo atmiņas. Jūra.

Nespēju palaist Tevi vaļā šonakt. Itkā mazliet - piedod. Itkā...savādāk man nekā cita nebūtu. Vien Tu.

Pārāk daudz Tevis pēdējā laikā.

Es gulēju Tavā siltumā, un kāda klusa balss man čukst, ka grib, lai Tu to neatceries. Ne jau tāpēc, ka tas būtu kas slēpjams, ne tāpēc, ka es klusi kautrētos.

Tu izskatījies pārāk skaisti tā guļot.
Un klusums kādā gulējām, par spīti visiem citiem apkārt.
Es gribu, lai Tu aizmirsti.

Un Tu?

No rītiem. Un vakaros. Saulītes.
Ar gurķīšiem. Svaigas rasas lāsēm. Un neapjaustiem pieskārieniem ikdienā.
Aktu vākus. Citus krēslus. Reibinošus ceriņus. Un bezmaksas tramvaja biļeti līdz galapunktam.

Mākoņiem cauri izlauzusies maza saulīte spīdinās logā. Noasināti zīmuļi skatās uz augšu un nesaprot. Septembris sen jau pagājis un lūk, drīz jau atkal būs klāt. Viens no mana mūža pēdējiem septembriem. Viens no Tava mūža pēdējiem septembriem.
Un gulēs līķi kapsētā, segti radinieku līdzdotajām seģenēm un drebināsies tur aukstumā, ziemā. Aukstie, cilvēkveidīgie gaļas gabali. Aukstie, sadrupušie kauli. Ābeļu ziedlapas viņus nepriecēs, pēc lietus viņi neredzēs plaukstošo lapu svaigumu un...vienkārši vienalga. Es negribu mirt.

Aiz restotiem logiem pretī gaismai stiepjas izvārgušas no bezdarbības rokas.
Aiz mūsu mūriem paslēpušies cilvēki.

No mana skatiena mirusi lakstīgala pilsētas centrā.

Un tad es nobijos.
Es nobijos no tā, ka nekad to vēl nedarīju. Nebaidījos. Izrokot atmiņu dzīles, apskatot katru šūnu - es taču nebaidījos.

Es aizmirsu to, kā baidījos.

Klusi pieskarties un aizmirsties. Aizmirsties trīsās, kuras mēs visi izjūtam, tikai katrs saucam savādāk. Kautkur uz palodzes sēž kaķis un skatās pasaulē lielām acīm. Kautkur jau plūmes zied. Tūkstošgades ķeizari un informātikas vārdnīcas, tik neparasti un reizē jau apnicīgi stāvēt Tavā pakājē nekustīgi un vērot cilvēkus, kas kā skudras apkārt tek.
Ir pavasaris. Kaut noilgojušies pēc saules, mēs apdedzinām acis tajā, un drīz - pavisam drīz, es sēdēšu zem ziedošas ābeles, tās baltās ziedlapas birs pār mani. Nebūs vairs pelēko namu, nebūs viss tas, kas mani tik ļoti grauj.
Es skriešu basām kājām.

Es apsolos Tev uzrakstīt kādu rindu.
No rīta, ejot uz darbu paskaties uz kādas mājas sienu. Tur arī būs.

Nerimstoši sapņi un vējš ārā.
Kāpēc Tu nāc atpakaļ? Tikai ziņkāre? Tikai mūžīgā iedoma patikt visiem?
Vējš ārā nerimst.

Nerimst manas domas.

Sajukušas dienas, palikusi neziņa - kad atgriezīsies gājputni?

Tu, manas dzīves trafarets.
Kur paliki Tu - tik perfekti izplānotā ģeometriskā progresija, kur paslēpies? Kur palika cilvēki, uzticamie roklaižas, kur palika cerības, sapņi un mierinājums? Viens pret visiem un visi pret vienu, bet Viņi - bija četri.
Tu teici, ka viņi krīt.
Viņi krītot, viens pie otra kliedzot krīt ceļos, ceļos krīt viens pie otra kliedzot, krīt, viņi krīt.

Es mīlu vārdu spēles.
Es mīlu svešiniekus. Tiem es reizēm uzticos vairāk nekā draugiem.
Svešinieki - nepieviļ. Un ja pieviļ - tad nesāp tik ļoti.

Kur tas viss palika, manu mīlulīt?
Kur pazuda dziesmas, kur palika gars, kur aizskrēja smiekli, kur tika apraktas bēdas. Kur atkāpās jūra, kāpēc nav piektdienu vairs, kur pazuda saule, kāpēc mākonis iztecēja?...
Diena, kad lidlauks pārlieku tāls.

Un man nepierast. Vienkārši pasaki to.