Stāsts un domas - - Vai Tu mani...? - Es Tevi...Pavasarī ievilkšu.

Ja es būtu Tavs ienaidnieks un Tu gulētu pie manām kājām sasietām rokām un pārsistu degunu
- vai tikai tad Tu uzdrīkstētos atklāt ko patiesībā domā par mani?

Vai Tev būtu spēks pārraut saites, piespiest mani pie sienas un iešņākt sejā, lai beidzot lasos prom no Tavas dzīves? Varbūt tomēr paliktu guļam, lēni ritinot asaras pār vaigiem, sajūtot tās svaigajās rētās, izgaršojot kopā ar asinīm?
Nē, nē.

Uzraksti, draudziņ, lūdzu uzraksti! Par prieku, par sāpēm, par vilšanos un cerībām, par nogurumu un sauli aiz loga, par vienīgo balsi, kas Tev palikusi, zilas debess atspīdumu monitorā un baložu ēnām uz grīdas. Par tām vienkāršajām patiesībām, kas mūs ikdienā aptver, bet kuras nepamanām. Nesajūtam. Nepaturam ilgāk savā redzeslokā.
Pārtrauktas sarunas ar neparedzamiem (ne)turpinājumiem. Viņiem vienkārši nerūp, draudziņ. Varbūt...varbūt pat nekad nav rūpējuši ziedputekšņi manā saujā. Mazu zīmīti nometa gājputni atgriežoties no prombūtnes, tikpat kā Tavas rokas rakstītu piemiņas kartīti. Par to, ka neatrodi sevi citu vidū. Tad pabāz galvu manā kabinetā un apjautājies kautko tik muļķīgu, lai pat es apmulstu un Tavās acīs ieskatītos patiesību meklējot. Varbūt paliks labāk zinot, ka es māku paklusēt.
Nē, nē.

Es pielieku savu pirkstu pie Tavām lūpām. Kuš...nesaki neko, ne tagad. Pastāvēsim un paskatīsimies kā Daugava plūst. Kā krastmalā krūmiem mazi pumpuri izdīguši. Aizmirsti par citiem, esam tagad tikai divi vien. Nekādu mācību, nekādas mīlestības vai draudzības, tikai divi parasti cilvēki ikdienas skrējienā apstājušies. Kā Vinnijiem Pūkiem iesēsties lietussargos un laist uz jūru pa Daugavu, pa ceļam sveicinot kuģus un tupeles. Mēness kā panorāmas rats. Neraudi, šodien mīlestības nav.
Nē, nē.

Punkta nav
Uzraksti, draudziņ