(bez virsraksta)
Apr. 16., 2007 | 11:58 am
No:: peleekais
Klusi pieskarties un aizmirsties. Aizmirsties trīsās, kuras mēs visi izjūtam, tikai katrs saucam savādāk. Kautkur uz palodzes sēž kaķis un skatās pasaulē lielām acīm. Kautkur jau plūmes zied. Tūkstošgades ķeizari un informātikas vārdnīcas, tik neparasti un reizē jau apnicīgi stāvēt Tavā pakājē nekustīgi un vērot cilvēkus, kas kā skudras apkārt tek.
Ir pavasaris. Kaut noilgojušies pēc saules, mēs apdedzinām acis tajā, un drīz - pavisam drīz, es sēdēšu zem ziedošas ābeles, tās baltās ziedlapas birs pār mani. Nebūs vairs pelēko namu, nebūs viss tas, kas mani tik ļoti grauj.
Es skriešu basām kājām.
Es apsolos Tev uzrakstīt kādu rindu.
No rīta, ejot uz darbu paskaties uz kādas mājas sienu. Tur arī būs.
Ir pavasaris. Kaut noilgojušies pēc saules, mēs apdedzinām acis tajā, un drīz - pavisam drīz, es sēdēšu zem ziedošas ābeles, tās baltās ziedlapas birs pār mani. Nebūs vairs pelēko namu, nebūs viss tas, kas mani tik ļoti grauj.
Es skriešu basām kājām.
Es apsolos Tev uzrakstīt kādu rindu.
No rīta, ejot uz darbu paskaties uz kādas mājas sienu. Tur arī būs.