Stāsts un domas

Draudziņ,

Kā...kā Tu jūties?

Šovakar mazliet skumstu pēc Tevis un, apstādinot laiku sev apkārt, liegi, pavisam liegi cenšos pieskarties tām sudraba stīgām, kas savieno mūsu sirdis. Man ir bail, ka pirksti būs pārlieku raupji un pārāk stipri ievibrēs stīgas, tās Tevī atskanēs kā kliedziens un satrauks - varbūt esi jau aizmirsis tās? Mana dvēsele dziedāja, maigi vibrēja savu melodiju un, šķiet, pat dejoja, kad pēdējoreiz tikāmies. Vai esi to dzirdējis, atceries to?

Palieku klusumā, roka sastingusi pie sirds. Kur palikusi mana mūzika, kāpēc to nedzirdu? Vai to noslāpējuši ielas trokšņi vai tā vienkārši izskanējusi, izspēlēta nedzirdīgiem?

Ieklausos dziļāk. Pukst sirds. Klausos vēl dziļāk, asinis rit. Ieklausos dziļdziļāk - tur raud.

Uzreiz iegribas pārtraukt šeit un aizmirsties, nestāstīt tālāk un skaļāk uzgriezt radio, cilvēki nepamanīs, kas dziedās, kas klusēs...kas raudās. Sāp taču klausīties tik dziļi sevī, grūti pārkāpt sev pašam un atzīt, ka sen jau to dzirdēji. Vieglāk ir sarunāt ar radio - Braiens Adamss dziedās. Pelēkais enģelis klusēs. Dvēselīte raudās. Viņai auksti un skumji, zudusi pārliecība par to, ka viņu atceries. Vai Tu viņu atceries.

Nē, nē, nē.
NĒ!

Mierinies mana dvēselīte, liegi vējā izšūpojies, saulē asaras nosusini, mana mīļā, mana mazā! Atdzimsti, no pelniem uzcelies! Mīlu Tevi, loloju. Mīlu Tevi, sargāju. Mīlu Tevi, mazu, gaišu. Mīlu Tevi tīru, dzidru, mīlu Tevi skanīgu, mīlu Tevi mīļu, tuvu! Skani, mana dvēselīte, žibini! Ātri, ātri, raiti, raiti, lai zib pirksti, lai zib pēdas, lai skan stīgas atkal, vēlreiz! Skani, skani, spēlē dziesmu, mirdzi, mīli, dzīvo!

Klusums...Klusums...Klusumā -

Dzirdu kā kaut kas sirdī maigi, viegli, gandrīz nedroši iedūcas un laiku pa laikam ietrinkšķas, kā maza koklīte, ar kuru kāds gribētu izstāstīt mūžību krājušos stāstus. Ritmi, raiti, trinn, trinn, trinn. Aizveru acis un klausos šo spēli, jūtu, ka lēnām atdzīvojos. Jūtu, kā pazūd skumjas par Tevi, tās izplēn un izgaist, kļūst silti un kaut kur tālu prom pazūd bailes. Rokas kļūst siltas, pieskaros sirdij - stīgas jau trīs.

Es sēžu un nekustos. Klausos kā viņa spēlē, kā viņa dejo pa stīgām. Pa stīgām Tavām un manām. Pa mūsu sudraba stīgām, skaļāk un skaļāk, lai dzirdi, lai jūti, lai saproti..


..ka šovakar domāju par Tevi, un piepildu Tevi ar mūziku, gaišu un mūžīgu, draudziņ.

Pie Dieviņa gari galdi

Šeit arī, draudziņ. Gari, gaiši galdi pusaplī, viens otru iekļauj, kā mazus, trauslus putniņus mēs iekļaujam savās saujās. Aiz tiem cilvēki, klusi un nopietni, uzvalkos un baltos kreklos. Dāmas augstpapēžu kurpītēs. Un citi galdi, tumša koka, svinīgi nopietni, ielenc viens otru precīzos leņķos, salocītām baltām lapām - karodziņiem, katra sēdētāja priekšā.

Tur sēž pati mīļā Māra

Kaut kur augšā, balkonā, skatītāju vietās. Raugās lejup uz mums, uz klauniem šajā parādē, tikai sarkanie deguni kaut kur paslēpti, droši vien tāpēc, ka nepiedien pie kaklasaites krāsas. Klusi staigā starp tukšo krēslu rindām, pieskardamās te vienam, te otram, pamodinādama sen pagātnē nogrimušos nenoslēgto vienošanos, neturēto solījumu rēgus. Arī tie sāk raudzīties lejup uz mums, un muguras salīkst no to skatienu smaguma, jo zinām - ko nepaveica mūsu tēvi, tas jāpaveic mums.

Villainītes rakstīdama

Un mēs rakstām sarunas. Kā villainītes izrakstām ar daiļiem vārdiem katru teikumu, ar rakstu rakstiem izpušķojam mūsu domas, krāšņumā cenšoties pārspēt cits citu. Sarkaniem draudu un dzelteniem vilšanās, rozā sapņu un violetiem solījumu, zaļiem cerību un ziliem ticības diegiem, krustdūrienos vienu pakaļ otram, mēs dzenam adatas mūsu matērijas villainē, lai radītu rakstu - to vienu, to pārāko, ko pārklāt pār mūsu bēdām un neveiksmēm, ko izrādīt visai pasaulei, lai tā priecātos. Lai katrs, pat vismazākais, atnāktu un pastieptu rociņu - aptaustīt. Izvilktu ar pirkstu līdzi līkločiem, Dzīvības koka lapiņām, Laimas skujiņām.

Izrakstīja, saskaitīja

Kā starptautiskā valūtas fonda grāmatveži, salīkuši pār rakstāmgaldiem, ķerdami pēdējos santīmus no visgarā plusu un mīnusu saraksta. Cik tas maksās? Ko dosi man pretī? - Sauju jūrmalas smilšu no kāpām un vēja brāzmu caur matiem, draudziņ. Sāļo smaržu un mazliet apbružātu piezīmju grāmatiņu, trīsošām rokām pierakstītu. Tās manas vēstules Tev, patiesībā. Vien nekad, sasodīts, nekad nepietiek laika paspert divus soļus sānis no ikdienas maršruta, lai tās iemestu pasta kastē.

Nodod Dieva rociņās

Mūsu austo villainīti. Apsedzamies, abi divi, vietas zem tās pietiks. Un raudzīsimies uz dusošo pilsētu, brūnganās gaismās tērptu. Man kabatā aizķērušās pāris konfektes, pakusušas, taču tāpat saldas. Ir taču lietas, kas nemainās. Cilvēki mainās, katru dienu, katru stundu, katru minūti - taču konfektes bija un palika saldas. Tik vienkārši.

Nu, Dieviņi, Tava vaļa, nu Tavās rociņās

Tava vaļa līdz ar mani lidot. Augstāk, augstāk debesīs, zilajās un lidmašīnu sliežu krustotajās, tālu, tālu, it neviens pat nenojautīs, kur abi paslēpsimies, aiz kāda balta mākoņa. Dod roku, celies, ieskrienamies, lecam augstāk, lidojam! Man sapņos patīk palekties, un ilgi nelaisties zemē - pārvietoties tādiem milzu, viegliem lēcieniem. Priecīgi un gaiši spēlēties jūras malā ar kaiju vārdā Džonatans Livingstons. Nāc līdzi, lidosim, spēlēsimies kopā.

Pašas Māras atslēdziņa.

Atslēga uz laimi, ir katrā pašā.

Tas vecais, saliekamais dīvāns droši vien joprojām Tev aiz muguras. Klusi uz tā apsēžos, tā pavisam viegli, pastumjot malā Tavu sapīkušo draudzeni un vēroju krāsainās bildītes, kas zib Tavā ekrānā. Droši vien pa labi no Tevis istabas galā drēbju skapis un patukšs grāmatu skapis starp logu un dīvānu. Šķiet, nekas jau nav mainījies. Varbūt citas smaržas vai smakas. Otrajā istabā divi cilvēki, uz salauztās gultas matrača. Domā, ka es neredzu, cauri sienai? Un mazā virtuve, vecais ledusskapis. Vecā vannas istaba.

Te iederētos mazliet cigarešu dūmu, gaiss paliktu svaigāks, citādi viss tāds pelēks, saspiests. Aizsmēķējot nemaz nedomāju kur birdināt pelnus.

Mīļais, atbildi man, pastāsti...kur palika Tavi nākotnes plāni? Kur palika mirdzums Tavās acīs un gaisma, kas no Tevis staroja? Man uz zābakiem putekļi, grīda ir pārāk netīra, lai tos vilktu nost. Putekļi no visas pasaules, jūdžu jūdzes nostaigātas. Dūmi pinas matos, manos un Tavos, bet Tavās acīs tikai atblāzmas no ekrāna priekšā. Ja vien uz mani Tu paskatītos, Tu, uz mani, ja paskatītos...

Pelni, tie krīt klusā kaudzītē turpat uz linoleja. Visi vārdi taču izrunāti, sen jau. Lai tad arī paliek vien klusā pelnu kaudzīte. Man laiks doties tālāk, te vairs nekas nav palicis mans. Tur ārā, aiz loga, redz...

..tur manas mājas. Jā, manas mājas. Tur mani cilvēki, viņi mani gaida. Gan saulē, gan lietū, miglā un svelmē.

Ardievu, draudziņ. Tavam stāstam es pielieku punktu.

Divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizgrūstu tālu prom savu pagātni, bet Tu, draudziņ, joprojām mēdz klusi nostāties man blakus, kad domīgi veros tālumā vai stāvu vienatnē pūļa vidū. Mēs neskatāmies viens uz otru, mēs nerunājam, bet klusi raugāmies vienā virzienā un tai brīdī es zinu, ka Tu domā to pašu ko es. Tavs plecs skaras klāt manam un ir silti.

Simtiem cilvēku paiets garām simtiem ielās simtiem pilsētās, visas sejas sajukušas neviendabīgi pelēkā masā, bet tad ir dažas tās mīļās un tuvās, kas paliek. Pietrūkst to brīžu, kad likās, ka visa pasaule nostājusies pret tevi, bet mēs, kā divi-trīs-četri-pieci brašie musketieri, mēs - cīnījāmies par taisnību. Reizēm nogurām, tiesa, bet reizēm uzvarējām. Tagad...
pūlis noguris, pūlis pašķīries, mūs laiž cauri bez cīņas. Jānomet bērnības krāsainie apmetņi un jāapliek Gaismas bruņas, jāvada cilvēki uz gaišāku nākotni, jātic.

Es neatceros kur es toreiz biju, bet savā prātā, savā sirdī uzklāju garus, baltus galdus zem vareniem ozoliem siltā jūnija dienā. Uzaicināju savus draugus, savus ienaidniekus, bet tobrīd mēs nestrīdējāmies, nē, mēs pārtraucām spēlēt teātri un mielojāmies ar svaigi ceptu baltmaizi, medu un pienu, krūkās putoja svaigs alus un kvass. Apkārt dūca bites, smaržoja pļava, cilvēki mazās grupiņās pulcējās un jokoja, smējās. Bija labi, tā vienkārši un gaiši, svinējām jaunību, svinējām viens otru. Es jau zinu kā Tu nošņāksies pie sevis un nosauksi to par idillisku muļķību, bet zini, Tevis man ir tik, cik pāris rindas uz papīra. Klusā lietainā dienā nolikt galvu uz Taviem ceļiem, tramīgi izlaid roku caur maniem matiem, tramīgi, jo Tu zini, ka

pieskaries man
tikai
manos sapņos
..
draudziņ

1215

Savādi, ne, es zinu, ka ir viens cilvēks, kas lido lidmašīnā šobrīd, tā ļoti vēlu naktī, un man ir vienkārši jādežūrē. Jābūt nomodā. Lai nekas slikts nenotiek.


1220

Tā ir. Un īstenībā jau tur nav nekā savāda. Tā vienkārši vajag.
It's gonna be a long night.

Uzsūtīt ūdeņraža pārskābes lietu, lai cilvēku vecās, ar katru reizi pa jaunam uzplēstās un nedzīstošās rētas iztīrītos.

Tādi mēs te mazliet saplosīti. Sadriskāti.

Kāds uztraucas par mātes veselību, iedzer vēl mazliet. 1-2-3-4-5-6...aliņi. Sejai pazūdot ēnā līdz ar pēdējo saulstaru viņi strīdas un cenšas iegalvot viens otram savu taisnību. Kāds kaut ko runā par principiem. Kāds kaut ko piemin par trim vārdiem. Vairs nerunā, jo katrs aizskrien savā virzienā, katram kāds seko, abi mazliet saplosīti. Sadriskāti.

Kāds stāv noliecies pār otru, mazliet trīcēdams un sažmiedzis dūres. Pār krūtīm līnijas iezīmē tumšs alus, kas lēni notek un iesūcas biksēs. Zemē kāds lamājas, labā acs piepampst. Jāskaita sekundes. Kāds piekļaujas pirmajam un mierīgā balsī čukst bezjēdzības ausī. Alus iesūcas baltā krekliņā un pleci mazliet atslābst, galva pagriežas, lai labāk sadzirdētu un sirds sit rimtāk. Viņi aiziet. Viens mazliet saplosīts. Sadriskāts.

Viņa aiz matiem velk viņu prom no sava puiša. Viņa, savukārt, valdās, lai neiespertu aizmugurē stāvošajai meitenei. Ar nagiem viņa iecērtas miesā, piekļaujoties mazliet ciešāk, lai uzvara nenāktu otrai tik viegli. Kāda uzvara? Kāds vienkārši kļūst mazliet vairāk saplosīts. Sadriskāts.

Viens sēž uz mašīnas bagāžnieka un otrs stāv pretī. Viens ir mazliet iedzēris, otrs spēlējas ar mašīnas atslēgām. Abi mazliet saplosīti. Sadriskāti. Seko skūpsts un zini, ir silti, vismaz līdz pēdējie saules stari pazūd, pametot viņus ēnā.

Pirms Tu aizbrauc - aizved mani līdz jūrai.

Viņa stāv spoguļa priekšā, ar pirkstiem viegli pieskārusies tā virsmai un saka, ka jūtas kā neglītais pīlēns, kas nakts laikā izaudzis par jaunu, skaistu gulbi. Mazais, neveiklais putniņš, kam vienmēr ir nācies līst pāri mūriem, notašķīties netīram, tikt atstumtam un nopeltam tagad reizēm ar grūtībām atkaujas no padoma lūdzējiem un apbrīnotājiem. Viņa nav pieradusi.

Viņa vēro un cenšas saprast kas ir mainījies. Sejas ovāls, lūpu forma, kakls un pleci, viņas gaišie mati tie paši. Viņa mazliet pagiežas spoguļa priekšā, manā priekšā, un noskata sevi no aizmugures. Tā pati slaikā mugura. Varbūt mazliet graciozākas kustības nekā viņa atceras sevi pēdējo reizi. Vai es atceros? - iegrimstu atmiņās. Varbūt pēdējos mēnešos, viņas pārvērtību naktī, viņas pēdās sekojusi labā feju krustmāte, ar mīlestību un maigumu virzot cauri bēdām, pacēlusi smago nastu mazliet vieglāku. Kamēr es aizsapņojos, caur spoguli viņa ieskatās manās acīs un

Nekas jau nav mainījies.

Viņas acīs ir tas pats mirdzums, kas vienmēr ir bijis. Blāvāks vai spilgtāks, bet mirdzējis. Sapņi, cerība un mīlestība pret pasauli, enerģija, kuru papildinot ar savu, katram tiek dota iespēja iemantot atombumbu vai reaktīvo dzinēju. Viņa ieskatās manās acīs un lūpu kaktiņos rotājas smaids. Ar tušu noklātajās skropstās rotājas asara, pēkšņi tik skaidra šajā vasaras vakarā, ka man mazliet smeldz šis skaistums. Mana jaukā, mana mīļā...

Viņa iekļaujas manās atvērtajās rokās kā glābiņu meklēdama un es viņu turu, pa pusei auklējot, pa pusei sargājot. Skatos debesīs. Tās ir gaiši pelēkas šovakar, tāpat kā es.

Pieskarties dvēselei.

...Tavu roku uz sevis sajust, pirkstiem liegi glāstot ādu, virzoties zemāk un zemāk...

Zināt, ka it kā vajadzētu lidot, bet atturēt pašam sevi. Dienās, biroja aizlijušajos logos vērojot savu gaiši, gaiši pelēko atspulgu iedomāties, ka aiz muguras stāvi Tu, apskaujot. Tavs acu skatiensm kvēls, aicinošs, dedzinošs un pienaglojošs, tomēr Tavs ķermenis neizrāda ne mazāko nodevības zīmi. Tās Tavas acis, kas mani iekāro, kas man naktīs neļauj gulēt, liekot svīst un rītos mosties ar saņurcītu palagu rokās. Tie sirdspuksti...

Par ko ir šis stāsts - ticību vai ilūzijām?

Sēžot vēlā vakarā pie tējas krūzes, aiz loga līstot februāra lietiem, es domāju. Nē, drīzāk - es jūtu, ka šajā pasaulē man reizēm nav vietas. Gars lidinās kaut kur augstāk, starp zvaigznēm, kur nesniedzas pasaulīgā seksualitāte, ikdienas steiga un kaligrāfiskie pieraksti uz monitora malām. Kā baltai papīra lapai Tavā priekšā noklāties un piepildīties. Ar vārdiem, domām...tintes pleķiem kā Tavām dusmām un ar roku izsmērētiem burtiem kā Tavām asarām un neticību. Līnijas vai rūtiņas, mani nepārkāpjamie principi un tikai Tavā ziņā ir tas, vai Tu zīmēsi uz manis vai rakstīsi. Rēķināsi. Izmetīsi. Sadedzināsi.

No malas raugos, cenšos sakārtot domas un varbūt mazliet pat līnijas, kas vij savus ceļus manās plaukstās. Miers un klusums ir mani neatņemami draugi pēdējā laikā. Pēdējos mēnešus, gadu. Rožukronis krīt un atsitas pret grīdu ar tādu troksni, kādu rada tikai koka pērlīšu virtene. Teiksi, ka mazliet skumji? Es atbildēšu, ka nē, ne jau...ne jau skumji.
Mazliet vientuļi sameties.

Mirdzēt. Visiem pāri, katram iedalot pa saulstariņam kādā tumšākā dienā un uzmundrināt. Daudz jau tam nevajag, tikai mazliet pacietības, ticības un...ilūziju, ka tas, ko Tu dari, ir pareizi. Ka tā vajag. Ka kādam tas tāpat ir jādara. Parūpēties par sevi? - nu jā. Mēs visi taču to darām. Visi vienmēr rūpējamies paši par sevi vispirmām kārtām. Tāpēc...

...šovakar manis te nav. Vairs nav - nu jau augstāk, augstāk. Doma par pašnāvību ar katru dienu šķiet aizvien pareizāka. Tikai mazliet - bail. Jo es joprojām nezinu par ko tad īsti ir šis stāsts, par sapņiem, ticību vai ilūzijām.

Mīlu es Tevi tā...

kā krūtsgala pieskārienu ledum
kā laba vīna pēcgaršu mutē
kā nazi savās ribās
kā sauli rītausmā
kā vienīgo iemeslu dzīvei
kā karstu vannu piektdienā
kā kaisli
kā asinssarkanu kaisli
kā manu vienīgo
kā kaunu
kā kvēli
kā ievas Siguldā

Mīlu Tevi tādēļ...

ka rāj mani
ka gribi mani
ka nesaproti
ka izproti
ka sajūti
ka nebaidies
ka apmulsti
ka nemāki
ka pieskaries
ka apskauj
ka pasmaidi
ka...ceri.

Ka esi.
Ka...mīlu.

Cilvēks cilvēkam draugs - draugam draugs cilvēks.
Es lidošu, jā, jā. Jau aug, līdz nākošajai nedēļai būs izauguši spārni.

Ja vien Tu zinātu, cik man bail no Tavām skumjajām acīm, ja vien Tu zinātu, cik man bail no Tavas sažņaugtās sirds. Ja vien Tu zinātu par bezmiega naktīm un nojautām, kas piepildās. Kāds man teica neticēt, kad Tu man sauci - Palīdzi! Klusi paņemt Tavu roku savējā un pie auss klusi čukstēt "Viss būs labi, jaukais cilvēk!", tā, lai Tu sajustu to, ka Tev ticu. Viss vēl nav zaudēts.

Tōli dzeivoj muna meilō,
Es navaru sasatikt,
Jemšu stalī sērmu zyrgu,
Jōšu meilōs apsavārtu.

Man bail pat dziļi ieelpot, ieelpot...

Vai cilvēks ir pelnījis klusumu aizejot?

Tu skrien.

Un neapstājies. Tā, itkā Viņa tieši par Tevi būtu teikusi, ka šīs zemes virsū Tev nav mājas. Mana pasaciņa, atritinātais dziju kamolītis, neizdzertais sarkanvīns, bezgalīgā atstarpe ... ... ... ... ...

Tu skrien, dienā vairākas reizes pārlapojot savu plānotāju. Skrien pretī sava septembra beigām, tik izmisīgi vēlies iekrist sava oktobra rokās, lai dienu tur pavadot, dotos tālāk pie novembra. Izdzēsties decembrī.
Izskriet visu savu enerģiju, skriet tā, lai aiz pārguruma kājas saļimtu. Lai ieelpotu rudens zemes smaržu, kad Tavs vaigs tai piespiests, krūtīm kāri tverot tās smalko stīgu. Ritmā aizmirst par sāpēm ķermenī un sajust sviedru lāses lēni ritam pār muguras lejasdaļu. Atslābt un aizmigt nekurienes vidū, mazliet pazaudētam un, iespējams, nekad vairs neatrastam.

Dāvinu Tev pirmo šī gada sniegu. Pirmos pēdu nospiedumus tajā un sauju smilšu jūras krastā. Tā patiesi.
Tu taču man uzticies...?

Mīlēt kādu apdomīgi, bez steigas ir prātīgi, bez šaubām.

No rīta atverot acis - Tev ir vienalga.

Ja pieskaršos Tavai rokai - vai ignorēsi?
Ja uzpūtīšu elpu Tavam kaklam - vai aizgriezīsies?
Ja sniegšos Tevi noskūpstīt - vai atrausies?

Vien brīvības dēļ, kas mums tik svarīga vai tādēļ, ka nezini ko vēlies? Tādēļ, ka bail par attālumu starp mums vai to, ka likšu Tev vilties? Varbūt rotaļlieta jau apnikusi? Mantiņa jānoliek tālāk, lai gribētu ar to paspēlēties kādreiz, kad sagribēsies. Sarunas jāpārtrauc un jādzīvo klusumā. Sarauties kaktā un pablenzt sienā.

Tu liec man sevi [ie]mīlēt.

Valdības pasūtītas pašnāvības un nopietni, pat svinīgi klusi vīri maskās. Viens pēc otra tie krīt, tie ar ceļiem ietriecas zemē, skumji par pārdzīvoto un nepiedzīvoto. Mazliet aizdomājušies par tiem, kas raudās pēc viņiem un to lielo Jēgu kādēļ.
Lielo Jēgu kādēļ tie mirst šodien un rīt. Par mani, par Tevi. Varbūt tomēr pratīsimies nomirt viņu vietā?

Oh what a circus, oh what a show.
Oh what grey nights, oh what love...

Mēnestiņš - čigāniņš ripo pa debesīm.
Neļauj man gulēt. Neļauj man aizmirsties.