(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Feb. 22., 2018 | 07:51 pm
Draudziņ,
Kā...kā Tu jūties?
Šovakar mazliet skumstu pēc Tevis un, apstādinot laiku sev apkārt, liegi, pavisam liegi cenšos pieskarties tām sudraba stīgām, kas savieno mūsu sirdis. Man ir bail, ka pirksti būs pārlieku raupji un pārāk stipri ievibrēs stīgas, tās Tevī atskanēs kā kliedziens un satrauks - varbūt esi jau aizmirsis tās? Mana dvēsele dziedāja, maigi vibrēja savu melodiju un, šķiet, pat dejoja, kad pēdējoreiz tikāmies. Vai esi to dzirdējis, atceries to?
Palieku klusumā, roka sastingusi pie sirds. Kur palikusi mana mūzika, kāpēc to nedzirdu? Vai to noslāpējuši ielas trokšņi vai tā vienkārši izskanējusi, izspēlēta nedzirdīgiem?
Ieklausos dziļāk. Pukst sirds. Klausos vēl dziļāk, asinis rit. Ieklausos dziļdziļāk - tur raud.
Uzreiz iegribas pārtraukt šeit un aizmirsties, nestāstīt tālāk un skaļāk uzgriezt radio, cilvēki nepamanīs, kas dziedās, kas klusēs...kas raudās. Sāp taču klausīties tik dziļi sevī, grūti pārkāpt sev pašam un atzīt, ka sen jau to dzirdēji. Vieglāk ir sarunāt ar radio - Braiens Adamss dziedās. Pelēkais enģelis klusēs. Dvēselīte raudās. Viņai auksti un skumji, zudusi pārliecība par to, ka viņu atceries. Vai Tu viņu atceries.
Nē, nē, nē.
NĒ!
Mierinies mana dvēselīte, liegi vējā izšūpojies, saulē asaras nosusini, mana mīļā, mana mazā! Atdzimsti, no pelniem uzcelies! Mīlu Tevi, loloju. Mīlu Tevi, sargāju. Mīlu Tevi, mazu, gaišu. Mīlu Tevi tīru, dzidru, mīlu Tevi skanīgu, mīlu Tevi mīļu, tuvu! Skani, mana dvēselīte, žibini! Ātri, ātri, raiti, raiti, lai zib pirksti, lai zib pēdas, lai skan stīgas atkal, vēlreiz! Skani, skani, spēlē dziesmu, mirdzi, mīli, dzīvo!
Klusums...Klusums...Klusumā -
Dzirdu kā kaut kas sirdī maigi, viegli, gandrīz nedroši iedūcas un laiku pa laikam ietrinkšķas, kā maza koklīte, ar kuru kāds gribētu izstāstīt mūžību krājušos stāstus. Ritmi, raiti, trinn, trinn, trinn. Aizveru acis un klausos šo spēli, jūtu, ka lēnām atdzīvojos. Jūtu, kā pazūd skumjas par Tevi, tās izplēn un izgaist, kļūst silti un kaut kur tālu prom pazūd bailes. Rokas kļūst siltas, pieskaros sirdij - stīgas jau trīs.
Es sēžu un nekustos. Klausos kā viņa spēlē, kā viņa dejo pa stīgām. Pa stīgām Tavām un manām. Pa mūsu sudraba stīgām, skaļāk un skaļāk, lai dzirdi, lai jūti, lai saproti..
..ka šovakar domāju par Tevi, un piepildu Tevi ar mūziku, gaišu un mūžīgu, draudziņ.
Kā...kā Tu jūties?
Šovakar mazliet skumstu pēc Tevis un, apstādinot laiku sev apkārt, liegi, pavisam liegi cenšos pieskarties tām sudraba stīgām, kas savieno mūsu sirdis. Man ir bail, ka pirksti būs pārlieku raupji un pārāk stipri ievibrēs stīgas, tās Tevī atskanēs kā kliedziens un satrauks - varbūt esi jau aizmirsis tās? Mana dvēsele dziedāja, maigi vibrēja savu melodiju un, šķiet, pat dejoja, kad pēdējoreiz tikāmies. Vai esi to dzirdējis, atceries to?
Palieku klusumā, roka sastingusi pie sirds. Kur palikusi mana mūzika, kāpēc to nedzirdu? Vai to noslāpējuši ielas trokšņi vai tā vienkārši izskanējusi, izspēlēta nedzirdīgiem?
Ieklausos dziļāk. Pukst sirds. Klausos vēl dziļāk, asinis rit. Ieklausos dziļdziļāk - tur raud.
Uzreiz iegribas pārtraukt šeit un aizmirsties, nestāstīt tālāk un skaļāk uzgriezt radio, cilvēki nepamanīs, kas dziedās, kas klusēs...kas raudās. Sāp taču klausīties tik dziļi sevī, grūti pārkāpt sev pašam un atzīt, ka sen jau to dzirdēji. Vieglāk ir sarunāt ar radio - Braiens Adamss dziedās. Pelēkais enģelis klusēs. Dvēselīte raudās. Viņai auksti un skumji, zudusi pārliecība par to, ka viņu atceries. Vai Tu viņu atceries.
Nē, nē, nē.
NĒ!
Mierinies mana dvēselīte, liegi vējā izšūpojies, saulē asaras nosusini, mana mīļā, mana mazā! Atdzimsti, no pelniem uzcelies! Mīlu Tevi, loloju. Mīlu Tevi, sargāju. Mīlu Tevi, mazu, gaišu. Mīlu Tevi tīru, dzidru, mīlu Tevi skanīgu, mīlu Tevi mīļu, tuvu! Skani, mana dvēselīte, žibini! Ātri, ātri, raiti, raiti, lai zib pirksti, lai zib pēdas, lai skan stīgas atkal, vēlreiz! Skani, skani, spēlē dziesmu, mirdzi, mīli, dzīvo!
Klusums...Klusums...Klusumā -
Dzirdu kā kaut kas sirdī maigi, viegli, gandrīz nedroši iedūcas un laiku pa laikam ietrinkšķas, kā maza koklīte, ar kuru kāds gribētu izstāstīt mūžību krājušos stāstus. Ritmi, raiti, trinn, trinn, trinn. Aizveru acis un klausos šo spēli, jūtu, ka lēnām atdzīvojos. Jūtu, kā pazūd skumjas par Tevi, tās izplēn un izgaist, kļūst silti un kaut kur tālu prom pazūd bailes. Rokas kļūst siltas, pieskaros sirdij - stīgas jau trīs.
Es sēžu un nekustos. Klausos kā viņa spēlē, kā viņa dejo pa stīgām. Pa stīgām Tavām un manām. Pa mūsu sudraba stīgām, skaļāk un skaļāk, lai dzirdi, lai jūti, lai saproti..
..ka šovakar domāju par Tevi, un piepildu Tevi ar mūziku, gaišu un mūžīgu, draudziņ.