Stāsts un domas -

Tu skrien.

Un neapstājies. Tā, itkā Viņa tieši par Tevi būtu teikusi, ka šīs zemes virsū Tev nav mājas. Mana pasaciņa, atritinātais dziju kamolītis, neizdzertais sarkanvīns, bezgalīgā atstarpe ... ... ... ... ...

Tu skrien, dienā vairākas reizes pārlapojot savu plānotāju. Skrien pretī sava septembra beigām, tik izmisīgi vēlies iekrist sava oktobra rokās, lai dienu tur pavadot, dotos tālāk pie novembra. Izdzēsties decembrī.
Izskriet visu savu enerģiju, skriet tā, lai aiz pārguruma kājas saļimtu. Lai ieelpotu rudens zemes smaržu, kad Tavs vaigs tai piespiests, krūtīm kāri tverot tās smalko stīgu. Ritmā aizmirst par sāpēm ķermenī un sajust sviedru lāses lēni ritam pār muguras lejasdaļu. Atslābt un aizmigt nekurienes vidū, mazliet pazaudētam un, iespējams, nekad vairs neatrastam.

Dāvinu Tev pirmo šī gada sniegu. Pirmos pēdu nospiedumus tajā un sauju smilšu jūras krastā. Tā patiesi.
Tu taču man uzticies...?