(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Maijs. 20., 2013 | 09:59 pm
Pie Dieviņa gari galdi
Šeit arī, draudziņ. Gari, gaiši galdi pusaplī, viens otru iekļauj, kā mazus, trauslus putniņus mēs iekļaujam savās saujās. Aiz tiem cilvēki, klusi un nopietni, uzvalkos un baltos kreklos. Dāmas augstpapēžu kurpītēs. Un citi galdi, tumša koka, svinīgi nopietni, ielenc viens otru precīzos leņķos, salocītām baltām lapām - karodziņiem, katra sēdētāja priekšā.
Tur sēž pati mīļā Māra
Kaut kur augšā, balkonā, skatītāju vietās. Raugās lejup uz mums, uz klauniem šajā parādē, tikai sarkanie deguni kaut kur paslēpti, droši vien tāpēc, ka nepiedien pie kaklasaites krāsas. Klusi staigā starp tukšo krēslu rindām, pieskardamās te vienam, te otram, pamodinādama sen pagātnē nogrimušos nenoslēgto vienošanos, neturēto solījumu rēgus. Arī tie sāk raudzīties lejup uz mums, un muguras salīkst no to skatienu smaguma, jo zinām - ko nepaveica mūsu tēvi, tas jāpaveic mums.
Villainītes rakstīdama
Un mēs rakstām sarunas. Kā villainītes izrakstām ar daiļiem vārdiem katru teikumu, ar rakstu rakstiem izpušķojam mūsu domas, krāšņumā cenšoties pārspēt cits citu. Sarkaniem draudu un dzelteniem vilšanās, rozā sapņu un violetiem solījumu, zaļiem cerību un ziliem ticības diegiem, krustdūrienos vienu pakaļ otram, mēs dzenam adatas mūsu matērijas villainē, lai radītu rakstu - to vienu, to pārāko, ko pārklāt pār mūsu bēdām un neveiksmēm, ko izrādīt visai pasaulei, lai tā priecātos. Lai katrs, pat vismazākais, atnāktu un pastieptu rociņu - aptaustīt. Izvilktu ar pirkstu līdzi līkločiem, Dzīvības koka lapiņām, Laimas skujiņām.
Izrakstīja, saskaitīja
Kā starptautiskā valūtas fonda grāmatveži, salīkuši pār rakstāmgaldiem, ķerdami pēdējos santīmus no visgarā plusu un mīnusu saraksta. Cik tas maksās? Ko dosi man pretī? - Sauju jūrmalas smilšu no kāpām un vēja brāzmu caur matiem, draudziņ. Sāļo smaržu un mazliet apbružātu piezīmju grāmatiņu, trīsošām rokām pierakstītu. Tās manas vēstules Tev, patiesībā. Vien nekad, sasodīts, nekad nepietiek laika paspert divus soļus sānis no ikdienas maršruta, lai tās iemestu pasta kastē.
Nodod Dieva rociņās
Mūsu austo villainīti. Apsedzamies, abi divi, vietas zem tās pietiks. Un raudzīsimies uz dusošo pilsētu, brūnganās gaismās tērptu. Man kabatā aizķērušās pāris konfektes, pakusušas, taču tāpat saldas. Ir taču lietas, kas nemainās. Cilvēki mainās, katru dienu, katru stundu, katru minūti - taču konfektes bija un palika saldas. Tik vienkārši.
Nu, Dieviņi, Tava vaļa, nu Tavās rociņās
Tava vaļa līdz ar mani lidot. Augstāk, augstāk debesīs, zilajās un lidmašīnu sliežu krustotajās, tālu, tālu, it neviens pat nenojautīs, kur abi paslēpsimies, aiz kāda balta mākoņa. Dod roku, celies, ieskrienamies, lecam augstāk, lidojam! Man sapņos patīk palekties, un ilgi nelaisties zemē - pārvietoties tādiem milzu, viegliem lēcieniem. Priecīgi un gaiši spēlēties jūras malā ar kaiju vārdā Džonatans Livingstons. Nāc līdzi, lidosim, spēlēsimies kopā.
Pašas Māras atslēdziņa.
Atslēga uz laimi, ir katrā pašā.
Šeit arī, draudziņ. Gari, gaiši galdi pusaplī, viens otru iekļauj, kā mazus, trauslus putniņus mēs iekļaujam savās saujās. Aiz tiem cilvēki, klusi un nopietni, uzvalkos un baltos kreklos. Dāmas augstpapēžu kurpītēs. Un citi galdi, tumša koka, svinīgi nopietni, ielenc viens otru precīzos leņķos, salocītām baltām lapām - karodziņiem, katra sēdētāja priekšā.
Tur sēž pati mīļā Māra
Kaut kur augšā, balkonā, skatītāju vietās. Raugās lejup uz mums, uz klauniem šajā parādē, tikai sarkanie deguni kaut kur paslēpti, droši vien tāpēc, ka nepiedien pie kaklasaites krāsas. Klusi staigā starp tukšo krēslu rindām, pieskardamās te vienam, te otram, pamodinādama sen pagātnē nogrimušos nenoslēgto vienošanos, neturēto solījumu rēgus. Arī tie sāk raudzīties lejup uz mums, un muguras salīkst no to skatienu smaguma, jo zinām - ko nepaveica mūsu tēvi, tas jāpaveic mums.
Villainītes rakstīdama
Un mēs rakstām sarunas. Kā villainītes izrakstām ar daiļiem vārdiem katru teikumu, ar rakstu rakstiem izpušķojam mūsu domas, krāšņumā cenšoties pārspēt cits citu. Sarkaniem draudu un dzelteniem vilšanās, rozā sapņu un violetiem solījumu, zaļiem cerību un ziliem ticības diegiem, krustdūrienos vienu pakaļ otram, mēs dzenam adatas mūsu matērijas villainē, lai radītu rakstu - to vienu, to pārāko, ko pārklāt pār mūsu bēdām un neveiksmēm, ko izrādīt visai pasaulei, lai tā priecātos. Lai katrs, pat vismazākais, atnāktu un pastieptu rociņu - aptaustīt. Izvilktu ar pirkstu līdzi līkločiem, Dzīvības koka lapiņām, Laimas skujiņām.
Izrakstīja, saskaitīja
Kā starptautiskā valūtas fonda grāmatveži, salīkuši pār rakstāmgaldiem, ķerdami pēdējos santīmus no visgarā plusu un mīnusu saraksta. Cik tas maksās? Ko dosi man pretī? - Sauju jūrmalas smilšu no kāpām un vēja brāzmu caur matiem, draudziņ. Sāļo smaržu un mazliet apbružātu piezīmju grāmatiņu, trīsošām rokām pierakstītu. Tās manas vēstules Tev, patiesībā. Vien nekad, sasodīts, nekad nepietiek laika paspert divus soļus sānis no ikdienas maršruta, lai tās iemestu pasta kastē.
Nodod Dieva rociņās
Mūsu austo villainīti. Apsedzamies, abi divi, vietas zem tās pietiks. Un raudzīsimies uz dusošo pilsētu, brūnganās gaismās tērptu. Man kabatā aizķērušās pāris konfektes, pakusušas, taču tāpat saldas. Ir taču lietas, kas nemainās. Cilvēki mainās, katru dienu, katru stundu, katru minūti - taču konfektes bija un palika saldas. Tik vienkārši.
Nu, Dieviņi, Tava vaļa, nu Tavās rociņās
Tava vaļa līdz ar mani lidot. Augstāk, augstāk debesīs, zilajās un lidmašīnu sliežu krustotajās, tālu, tālu, it neviens pat nenojautīs, kur abi paslēpsimies, aiz kāda balta mākoņa. Dod roku, celies, ieskrienamies, lecam augstāk, lidojam! Man sapņos patīk palekties, un ilgi nelaisties zemē - pārvietoties tādiem milzu, viegliem lēcieniem. Priecīgi un gaiši spēlēties jūras malā ar kaiju vārdā Džonatans Livingstons. Nāc līdzi, lidosim, spēlēsimies kopā.
Pašas Māras atslēdziņa.
Atslēga uz laimi, ir katrā pašā.