Stāsts un domas -

Klau. Bet par tiem sniega enģelīšiem - Tu man nepastāstīji visu līdz galam. Mēs toreiz vienkārši gājām garām nekustināta sniega lauciņam zem vītoliem un reizē, tā īsti nemaz nepadomājot kas un kā, kritām atmuguriski iekšā sniegā un kā gājputni plivinājām rokas, kājas kustinājām. Iespiedām galvu dziļāk sniegā. Tur - augšā, ja pabīdītu malā tos pelēcīgos mākoņus un apsnigušos zarus - tur būtu mūsu saule. Tur būtu zvaigznes un mēness. Daudz nesasniedzamā un iekārotā.
Pāri mums klīstu vējš un spoki pazustu. Tava ģitāra atspiesta pret koku, tāds vienkāršs, melns siluets. Varbūt es sevi tikai mānu - bet varbūt arī patiesi eņģeļi bija sadevušies rokās.
Spārni mirka asinīs. Sniegs sagrieza manas rokas, kad es tos taisīju. Tāda sajūta, ka kaut kas nav pabeigts. Ka tur nebija jābūt tikai asiņainiem spārniem, bet kautkam vēl vairāk.
Es toreiz aizmigu tur - sniegā. Es biju Vēl Vairāk un Tu - mans sargs.