mēs dzīvojām trūdošā vecā saimnieku mājā līdz mums iedalīja kādu siltāku un saulaināķu vietiņu Baldonē...esmu laimīga te,bet nostaļģija arī nekur nav zudusi...dažreiz redzu sapnī ejam pa vecās mājas kāpnēm un dažreiz sastopu pārceļojošās bizbizmārītes...interesanti ko viņas te ēd?

tāda doma ienāca galvā...cik gan gatavi maksāt cilvēki,lai viņu vārdu zinātu uz katra stūra un cik gan iegūst popularitāti ar centīgu darbu piedevām..un sākas tas viss ar talanta izkopšanu jebkādā jomā taču....interesanti...mjā,jāpiebilst,ka skatos pa tv "Ti nje poveri6"un tas dod galveno ieganstu domāt...hei,kā man kā man?bet taču kā viņiem iet?
aj,man tādas domas līdzīgas bieži uzjundī prātu...pārtopu par dzeltenās preses tārpu...tā glumi varbūt,bet,ja es būtu populārs fotogrāfs,tad laikam uz dzelteno presi tēmētu nekā uz karstākajiem kaujas punktiem...tāda truša dvēsele tad gan :)

Labāk lai daudzi pat nenojauš ko Tu domā tur..?!

turi pie sevis!!?bet noslēgties no visas pasaules ir kaut kā pavisam grēcīgi...it kā ar to Tu visu,ar ko varētu dalīties ar citiem atņem daļu laimes.vismaz man tā nedaudz nospiež sirdi,
kad tiku atgrūzta,neaicināta un nepieņemta...piedalīties kādas būtnes dzīvē.atņēma daļu laimes.tieku pamazām pāri...ne jau visu atlikušo mūžu sērot...vienīgais negribās nevienu vairs tā satikt jeb iepazīt no jauna...par dziļu brūcē ieaudzis nazis.ja kustināšu..sāks asiņot no jauna.

redzēju sapnī manu pirmo mīlestību...tāds neslikts sapnis.bija sajūta,ka dzīvajā visu piedzīvoju..tik patīkami un labi jutos.varbūt domu līmenī arī viņa kaut reizi ir bijusi manā tuvumā...sen jau nesarakstamies,kaut viņa ir mnaos draugos.saskumdina tādos gadījumos pamošanās.

esmu pretrunā ar sevi...man ir un nav skumji,es priecājos par daudz ko un arī bēdājos...laikam jau ļoti gribās to žēlojošo draugu savā pusē :)atzīstu-tas ir patīkami.

lai cik stipri dauzās sirds..Tu nevienu mēģini neielaist savā dzīvē...tā ir drošāk.laikam nav runa par sirdi,bet tikai kādu telpu.diemžēl...Tu iemīlies bez prāta un zaudē to vienā acumirklī komplektā ar durvju kodu.tiek dota atļauja ienākt,paciemoties...nevaru iedot atļauju palikt.par laimi,diemžēl

mums ir jauns maajas iemiitnieks :) vinja tipina pa tacinju pretii mums un mees vinju njemam pichpaunaa un nesam maajaas katru riitu un vakaru.taads triiskraasu kakjabeerns...es juutos pilniigi iemiileejusi vinju.

es jūtos drošībā,ja tikai..Tu esi aizņemta...arī tagad.Lai gan par savu laimi katram jācīnās pašam,es atsakos no kaut kādas cīņas...tātad neesmu īsti mīlējusi?...lai jau..
atsakos no dalīšanās lomās...es esmu tikai es-Tu esi tikai Tu...tā sanāca,ka nekas mums nesanāca...paldies Tev par visu!

Tavaas aciis ir tik daudz neatklaata pat prieksh Tevis pashas :)ir prieks atklaat to un galvenais redzeet ka Tev arii kaut kas liekas sevii kaa jaunatklaajums.
es atminos daudzas lietas saistiitaas ar Tevi.
man nav tiesiibu rakstiit tagadnes formaa,bet manas sajuutas ir nemainiigas,kopsh atkal esmu maajaas,kur paretam redzu Tevi kautkur dodamies...un zini,ir gruutaak,kad esi tepat blakus un neesot liidzaas nekaa,ja esi tur taalumaa.

es dziivoju,veel varu elpot gaisu...kautkas dulls galvaa bez cigareteem...
buutiibaa arii ar taam nekaa 100% normaala,tikai pienjemamaas normas8)

es gribu teikt,ka man nekad nav apnicis Tevii raudziities...
ja Tu saki man jaa,tad es veel gribu daudz ko savaa dziivee sasniegt un mainiit un daudz ko ,kas galvenais,nemainiit.
tikai varu sapnjot...viss atkariigs no Tevis.

kaa man gribeetos ieskatiities Tev aciis atkal un pateikt klusaam...
es miilu Tevi,miiljaa!
bet nee...Tev tas nav tik svariigi...Tu dziivo savos ritmos...bez manis.

kaut es vareetu iemiileeties vinjaa un mums buutu gjimene ar beerniem un visu paareejo...taa vareetu,bet es nemiilu...un tas sagaadaa ne mazums probleemu starp mums.ko lai dara?

tas man buutu jaaielaago-neveertee peec sevis!
domaaju slikti par cilveekiem!?pati to konstateeju,izspriedu...citi nemeedz taa dariit kaa Tu.eh..
jaa un tad veel man piemiit nikjis runaat par sevi daudz jeb rakstiit.par savaam sajuutaam.man liekas taa nav labi,bet es nezinu neko par tiem ,kas "aarpusee"aarpus mana dziiveslauka.

***lai kaa arii gribeetu to visu izskaidrot.."es nezinu kaa Tev to pateikt"

iedzimtais pesimisms vai tomeer reaalisms?
varu maaciities tikai no mofo to un ne tikai no shiem jaukajiem optimistiem kaa izgarshot dziivi,nekaiteejot ne sev,ne citiem...vienkaarshi meegjinot smaidiit un iedvesmot uz smaidu apkaarteejos,ja sanaak :)

tajaa es miitu maz...realitaatee es esmu ljoti nosleegts cilveeks,ar kuru nav iipashi interesanti sarunaaties..taa nu buutu taisniiba,ka tie kuri raksta daudz labraataak kaa runaajas ir atrodami blogos.taapat arii tie,kuri raksta sms,bet baidaas piezvaniit,lai runaatos-ir nosleegti.manupraat taa.

realitaatee mees esam tik samulsushi,ka baidaamies paraadiit biezhi vien savu iisto es...vai Tev arii taa ir?hellou naac barinjaa :)

bailes palikt vienai...vai taa tas ir?naakas konstateet,ka jaa,es greekoju un gribu kliedeet savu vientuliibu ar pirmo patraapiijushos cilveeku,kas atbild uz veestuli,bet no otras puses es nevienu nemekleeju iipashi arii...
daudzas atbildes mekleejam neiistajaa vietaa,briidii...

viena es viena Tu...kaapeec kluseejam,kaapeec nelecam vienaa vagonee kopaa un taa arii neizkaapjam kopaa...kaapeec gaidam laimiigo sagadiishanos satikt nejaushi un iedegt aciis dzirksteliiti?
kaapeec nesteidzos jau nokljuut pie Tevis shajaa pat briidii kad tikai iedomaajos?ir pagaajis laiks...un laikam neatgriezhams ir tas ,kas bija starp mums.
laikam taapeec.

jūtos vientuļi,jo zinu-maniem draugiem ir savas otrās pusītes ar kurām pārspriest var visu...jā,nedaudz darvas mūsu draudzībā,tā domāju...vai varbūt esmu greizsirdīga?jā,tā ir..mazliet skaudības...vai tā drīkst? :(

tagad bez manis ir vēl kāds cilvēks ar kuru pārspriest savas problēmas,dalīties priekos...taču nav tā,ka nepriecājos par šo izdošanos viņu dzīvē..vienkārši ir skumji,ka man tā neizdodās...zinu iemeslu arī kāpēc tā.mana pagātne velkās līdz un mana slimība varbūt nav tāds noslēpums,ko kāda gribētu atklāt.tā nav arī lieta ko gribu stāstīt katram un lai par to stāsta draugi citiem paziņām.ir grūti sadzīvot ar to,jo krīzes laikā es attālinos no draugiem un maz kontaktējos..un vienmēr gribu,lai piedod man to.
es ļoti pateicos par rūpēm no draugu puses...es jūtos lolota,bet tomēr vientuļa un to nevar nekas labot...pat visdziļākā līdzjūtība.
es atgūšos,bet šīs domas man vienmēr galvā.

vienaldzīgs putenis manās krūtīs
nerimst vēja dziesmu čīgāt vakaros pirms rieta
es paslēpju savu noskumušo sirdi smaidā,
kur nolijušais lietus jau sen smeldz

piekļaujies manam plecam,
mans vienīgais,tuvais draugs
un saki,ka nevajadzīgo vārdu nav
kad dvēsele raud no klusuma

paskaties acīs un savu baltumu saskati
pekles melnajā viducī tik ļoti bail raudzīties
arī man,bet ir tā vieta līdzīga
jo savā dvēseles atspulgā skatāma.

pārkāp sev pāri jeb esi kāda esi.tava izvēle.
tu esi izdarījusi visu,lai saņemtu to,ko nopelnīji.

**********************
Kas augstāks dod man nepārprotamas zīmes,ka Tu esi radīta man...jā,tik ļoti egoistiski vēlos sev...vēlos būt laimīga ar Tevi...,taču bieži vien šaubos,ka Tu tāda kļusi ar mani..jā,šaubos..pretrunas.
es nezinu vai to var saukt par mīlestību,tik daudz ir bijušas vilšanās,ka to vienīgo grūti izkristalizēt par tādu...arī Tev.
šodien bija tik skumji,ka atgrūdi mani(es centos neizrādīt).kaut cilvēki brīžam saprastu,ka rīt tā diena var nepienākt,kad vēl varam samīļoties
es nemēdzu strīdēties,ja mani kas neapmierina...vienkārši klusi pie sevis paturu un noslēdzos.nemīlu skaļi klaigāt...manā dzīvē skandālu ir bijis
pietiekami.negribās atkārtot sava patēva gājienus.

2010.gada 18.maijs

**************************************************

es neko Tev nerakstīju veselus 8us mēnešus...es pārkāpu sev pāri...es ļoti gribēju ar Tevi vēl parunāties un...šomēness satiku uz ielas...tāda mirkļa sajūta..patīkama,jo gribēji iesāķt sarunu...
biju pārlaimīga iekšēji,ka pat atnākot mājiņās sasitu plaukstas :)

...es negribu pamosties bieži vien...tāda ik diena.man grūti saņemties,taču es nospiežu mobīlā telefona zvanu pogu un eju taisīt kafiju...ikrīta kafiju.
nezinu cik daudz gan tā palīdz tām vielām manī sajaukties tik tālu,lai es sasmaidītos,bet es veicu šo rituālu ik rītu.nu redz,(ik rīts) jau sāk kaitināt kā tāds./bliežupaspogulinovisaspēkaseja/
ir viens stop krāns nospiests..."rīt viss būs savādāk"guļ manā kājgalī ...viņas trīskrāsu murrājošā elegantā būtne pie manām kājām.šodien dabūju aprūpes pilnu programmu :)viņa laizīja manu roku tik cītīgi,ka prieks.

...jūtos ik pa laikam vientuļi...tad vaicāju bieži vien sev:cik traki gan tas ir,salīdzinājumā ar citiem indivīdiem?atbilde skan momentāli:nekā trakāka par daudziem citiem,kuri ir totāli neveiksminieki,nu piemēram...mūziķu dzīve taču nav vieni vienīgi prieki uz skatuves...tur ir arī jāpieskaita trakojošo meiteņu pūļi aiz aizkulisēm un bezmiega naktis,mēģinot sacerēt uz knipi kādu singlu...labi,ja ar to nav īpaši jānopūlās kā piemēram tekstus sacerot ar dažām kliedzošām frāzēm un tikai.talantīga mūzika ir viens,bet saskanīgi vārdi ar jēgu dziļāku pavisam kas cits...piemēram zemfirai...dievinu viņas tekstus,kaut mazliet parauj uz grūtsirdību.

...viņa traucās pie manis...mūs šķīra daudzi simti kilometru...mani bija ļoti slikti .tikai viņa to zināja un atkal vilka ārā no bedres,kurā iekritu.
viņu nevar aizvietot neviens cits cilvēks.apzinieties to!

ienāca prātā .
es taču VIņU mīlēju neprātīgi...mīlēju visu,kam VIņA pieskārās,pēc kā tiecās(pieradu pie apkārtesošajiem viņas draugiem)
atkal kāda dziesma lika uzaust atmiņā dažādām detaļām no manas dzīves.
lai jau paliek-es vairs neskumstu tik ļoti pēc mīlestīībām,kas aizgājušas,palikušas pagātnē.
tikai nedaudz skumji,ka viss noticis tā....nostaļģija.